Suns spēj izšķirt smaržas, kas atrodas gaisā attiecībā viens pret desmit miljoniem. Suņi-glābēji atrod cilvēkus, kas aprakti lavīnas nogruvumos vai ēku drupās vadoties pēc smaržas, kas nāk no meklējamā objekta. Suņi strādā neraugoties uz uzmanību novērsošiem faktoriem (iespējamo piedūmojumu vai darbojošos ierīču motoru troksni), kas smago darbu vēl vairāk apgrūtina. Speciāli apmācīts suns spēj aizstāt veselu speciālistu brigādi, vairākkārt saīsinot meklēšanas ilgumu.
Paralēli profesionālajiem glābējiem visā pasaulē pieaug brīvprātīgo meklētāju skaits, kas gatavi kopā ar saviem suņiem vajadzīgā brīdī doties palīgā nelaimē nonākušajiem. Daudzās valstīs šīs brīvprātīgo kustības atbalsta arī valdība, tā kā katastrofas, par laimi, nenotiek katru dienu un nav nepieciešams uzturēt tik daudz speciālās štata vienības. Brīvprātīgie glābēji nav profesionāļi, par savu darbu viņi nesaņem atalgojumu. Tomēr piedaloties cilvēku glābšanā, brīvprātīgajiem glābējiem jāapzinās uz viņu uzliktās atbildības nastas smagums, tāpēc viņiem jāatbilst noteiktām, visai stingrām prasībām, kas tiek izvirzītas ekstremālās situācijās gan pret cilvēku, gan suni. Sunim jābūt fiziski veselam un izturīgam, nedrīkst piemist nekādiem trūkumiem vai slimībām, kas varētu traucēt darbā – sirds slimības, atbalsta-kustību traucējumi, epilepsija – viss, kas var traucēt ilgstoši un aktīvi kustēties un uztvert jaunu informāciju. Sunim jābūt stiprai nervu sistēmai, jāprot viegli adaptēties jaunos apstākļos, piemēroties apkārtējai videi, nebaidīties no trokšņiem vai spožas gaismas stariem. Viena no galvenajām prasībām – jābūt labvēlīgam pret cilvēkiem.
Latvijā meklēšanas-glābšanas dienests pastāv kopš. 2004.gada. Entuziastu komanda ar saviem suņiem brauc uz semināriem un treniņu nometnēm uz dažādām valstīm, piemēram, Poliju, Šveici, Igauniju, Krieviju. Kopš 2006.gada decembra mūs kopā ar četrkājainajiem audzēkņiem Valsts policija iesaista pazudušo cilvēku meklēšanā.
Mūsu komanda treniņu nometnē Piirsalu (Igaunija), 2009. gads:
