Gribēju pastāstīt, ka pagājšnedēļ, kopā ar suņiem bijām uzaicināti uz Rīgas 1. speciālo intrenātskolu, lai bērniem parādītu Sibīrijas haskijus un par tiem arī pastāstītu.
Līdzi paņēmām 3 suņus, no kuriem viens bija tikai 9 mēnešus vecs kucēns. Diezgan nopietna atbildība mums un suņiem, jo bērniņi tur bija ļoti dažādi.
Ar lielu gandarījumu varu pateikt, ka (vairākas stundas, priekš haskijiem karstās telpās, nepārtrauktā mudzoņā, raustīšanā, glaudīšanā, utt.) mūsu suņi izturējās vienkārši lieliski
Vispirms mēs lielajā zālē par tiem stāstijām un tad gribētāji varēja tos apčamdīt - tā vienkārši bariņā. Dažu labu brīdi, savus suņus aiz bērnu sienas pat neredzējām. Ar suņiem izstaigājām pa pilnīgi visām klasēm (četri stāvi, katrā pa kādām 6 klasēm), ļaujot bērniem brīvi kontaktēties, fotografēties.
Paldies maniem suņiem - Šukerim, Kalijai, un mazajai Elšijai
Godīgi sakot, biju nobijusies, sevišķi tad, kad iesākumā mūs pavadija pat policiste, ar brīdinājumu, ka bērni var būt neaprēķināmi. Man vēl līdzi bija mazais dēliņš, kurš no manis neatkāpās sākumā ne soli, sarežģijot suņu pieskatīšanu. Tomēr gandarijums pēc paveiktā bija milzīgs - bērni bija tik priecīgi!!! Pat tie, kuri nerunā un nestaigā! Un ar lielu izbīrnu jāsaka, ka piemēram Kalija, kura aiz prieka var lekt virsū, lai salaizītu seju (no tām man bija šausmīgi bail), ļoti, ļoti uzmanīgi attiecās pret bērniņu ratiņkrēslā, tam tikai uzmanīgi nolaizot rokas un maigi apostot. Tā pat pret puisīti, kurš nerunāja, bet tikai skaļi un draudīgi rūca nometies uz ceļiem aci pret aci ar suņa žokļiem. Kalija to ik palaikam nolaizija. Ne atkāpās, ne mēģinaja skriet prom.
Tāda lūk mums sanāca misija.
Dažas bildes