Maksi, tu mani saprati pilnīgi pareizi!
Tas pats ir ar bērniem - ir bērni, kas mācās nezin kādos licejos, bet ir pilnīgi atsaldēti, bet ir tādi, kas mācās sazin kur, ja vispār mācās, bet ir normāli.
dobermanis
Arī par pieredzi nepiekritīšu - manai mātei pieredzes nebija, tāpat arī zinu veselu kaudzi, kam pieredze nulle, bet suņi ir normāli. Tas ir kā ar inteliģenci - tā iedzimst, to nevar iegūt. Iegūt var tikai zināšanas, bet, ja tu nemācēsi tās pareizi pielietot, tad tām nebūs nekādas vērtības. Nav runa par histērisku suņa apmācību mājas apstākļos, kur kaut ko var salaist dēlī, bet to, lai suns netraucētu dzīvot ne saimniekam, ne apkārtējiem, arī bez kinologa diploma var iemācīt. Nedomāju, ka augstāk minētajā piemērā ar čigāniem šiem ir kaut minimāla nojausma par akadēmisko (nosauksim to tā) suņu apmācību, taču rezultāts ir - suns sabiedrību neapdraud. Tādēļ jau arī ir divas dažādas lietas - apmācība un audzināšana. Bez apmācības var iztikt, bet bez audzināšanas ne. Piemēram, nereaģēšanu uz skrējējiem vai riteņbraucējiem nemāca nevienā suņu skolā. Un, piemēram, mani suņi neskrien šiem virsū ne tādēļ, ka ir mācīti neskriet, vai es viņbu atsauktu, bet gan tādēļ, ka neesmu to nekad ļāvusi darīt, tādēļ šiem arī nerodas interese. Gluži kā bērnam ar elementāru pieklājību un toleranci pret apkārtējiem. nav taču tādas skolas, kur sagatavo bērnu audzināšanai - tos audzina katrs kā nu kurš māk. Ja vecāki vēlas un var atļautis, tad var iemācīt bērnam etiķeti, bet pieklājība ir svarīgāka par jebkuru etiķeti.
Savukārt, ja runājam par netipiskiem gadījumiem - agresiju, pārlieku lielu bailīgumu utt., tad tas jau ir cits stāsts, bet arī tad viss ir atkarīgs no saimnieka godprāta, ne gudrām skolām. Jo pareizi maksis raksta - ko dod perfekti iemācīta komanda, ja saimnieks to pielieto negribot un tikai pēc pamatīgas vārdu apmaiņas?