Tātad: mašīnā pa ceļam no audzētavas mazajam bija liels stress - nemitīgi laizīja degunu, daudz vēma.. Kad piebraucām pie majas, atteicās kāpt ārā no mašīnas, gulēja pārbijies un skatījās lielām acīm. Uz rokām ienesām iekšā mājā, liftā, dzīvoklī. Dzīvoklī jau jutās drošāk, visu apošņāja, paēda, padzērās, uzvedās kā normāls kucēns. Saprotama lieta, ka jāpierod pie visa jauna - dzīvesvietas, cilvēkiem. Kad aprada, sāka iepazīties ar nopirktām mantām, spelējas, bet diezgan maz, vairāk snauž. Pa nakti gulēja lieliski - nemaz neraudāja.
Kas mūs patlaban uztrauc: kucēns baidās no sliekšņiem - jebkura veida un izmēra. No istabas uz prieksnamu pārvietojas bez problēmām, jo grīda ir gluda, nav ne mazākā paaugstinājuma, taču no virtuves šausmīgi baidās. Ja nolikts ēdiens, tad atskrien zibens atrumā, fiksi aprij ēdamo un atmuguriski lavās ārā. Padzerties nenāk, sēž pie durvīm, skatās uz bļodiņu, bet iekšā ni ni. Reiz aizmirsās, ieskrēja no istabas pa taisno uz virtuvi, taču pusceļā līdz bļodiņai atguvās, ka bail taču un atkal atmuguriski ārā. Tas pats ar vannas istabu - pats iekšā nenāk, taču ja ienesam, tad jūtas iekšā diezgan droši, visu pēta, apošņā. Lai gan arī kā kuru reizi. Taču lielākas bailes suncim ir no iešanas pastaigā - pa dzīvokļa durvīm ārā negrib iet, liftā iekšā ar nē, no lifta ar nē, no mājas ar nē. Visur paniskas bailes pieplok pie zemes un ne solīti nesper. Tas būtu izskaidrojams ar nevēlēšanos atkal pamest mājas (no audzētavas taču aizveduši, mazums vēl kur vedīs), bet pēc pastaigas tieši tāpat nevar dabūt mājā iekšā, tad liftā arī ne.. Kad tiek līdz dzīvoklim, jau drošāks, no lifta pie dzīvokļa iziet bez problēmām, skrien dzīvoklī iekšā priecīgs, dažreiz pat pa taisno virtuvē padzerties, taču apraujas pie pirmā malka, ka bail. Uz kārumiem nereaģē, kad vilinam pa durvīm ārā, ošņā, mēģina dabūt, bet ķepas ka piekaltas pie sliekšņa. Uz mantām ar vāja reakcja, nav vēl mīļākās mantiņas. Spēlējoties izvilinam līdz kāpņutelpai, taču liftā jānes, pats nenāk, no lifta jāstumj. Ja mēģināt vilkt, kļūst pavisam bēdīgs - nolaiž galvu, degunu pie ķepām un viss, tad ir čau. Citos forumos iesaka tomēr vilkt, raut vai gaidīt, līdz pats iznāk. Ne vilkt, ne raut mums neder, jo suns šausmīgi pārdzīvotu. Gaidīt ir bezjēdzīgi, jo viņš apguļas un nereaģē ne uz ko, tas ir tas, ko viņš vēlas - lai liek mierā.
Interesanti ir tas, ka tiklīdz pārnes pāri slieksnim, kļūst tāds kā drošāks, luncina asti, tālāk iet pats - līdz nākamajam slieksnim.
Nav skaidrības, kā reaģēt uz to visu. Mīlināties, stingri, vai bargi? Citur lasīju, ka nest nedrīkst, ka tā bailes nepāriešot. Bet tad neies ārā vispār, viņš jau 2 reizes peļķes uztaisīja acīs skatīdamies un kūciņu atstāja, kamēr es aizgriezusies biju. Kā lai pieradina nokārtoties ārā, ja iziešana pastaigā notiek šādi?
Jāpiebilst, kad tomēr tiek ārā, tad uzreiz sāk visu aktīvi ošņāt, skrien, darbojas, ārā viņam nav bail, dzīvoklī arī ne, bet tas ceļš līdz ielai un atpakaļ paiet stresā. Ā, un ārā, satiekot citu suni, viņš saošņājas, tad mēģina lekt virsū (spēlējas? jo tā viņi darīja audzētavā ar brāļiem), lai gan cits suns uzvedas mierīgi, tāpēc pagaidām nav neviena, kas ar viņu vēlētos draudzēties.
Ceru, ka daudz maz var saprast situāciju, jo neesmu laba rakstītāja.
Bija ienācis arī pats vannas istabā un uzreiz meklēja rokā sieru! Uz balkonu pagaidām atsakās iet. Reiz pēc pastaigas, kad mazais ir īpasi izsalcis, uz balkona pabarojām, tad atkal fiksi ieskrēja, izēda bļodu un ārā. Ar sieru un mantiņu pagaidām bail. Pat iegaudojās un sāka žāvāties. Uzreiz pārtraucām nodarbību, aizgājām uz vannas istabu un dabūja sieru! 
Ja es pieradināju jau gadu vecu sunci pie dzivošanas iekšā telpās ,tad tāds mazu lis jums ātri pieradīs 
