Heh nu zini tā kaimiņiene būtu pelnījusi klausīties zvanu cauru dienu, jo kad pateicu viņai ka lai liekas mierā, tas ir suns un suns rej, es tak nesūdzos, ka viņas suns uz mani rej (un tas rej) vai ka viņas ķēdes suns agrāk (kad bija dzīvs) cauru nakti gaudoja un rēja un es kā zombijs uz darbu gāju. Viņa man atbild, ka viņu netraucētu tas ka suns rietu cauru nakti, viņas pēc lai rejot, tikai lai nepielavoties viņai un nebiedējot. Es jau neteiktu, ka suns skrien tik klusi ka to galīgi nevar dzirdēt, nu nav viņš tāds kas skrien rejot jau pa kilometru kā to dara viņas suns, bet ko tur darīt. Man jau likās, ka tas ir tieši labi ka nevankšķ visu laiku. Protamas es priecātos, ja suns nerietu uz tiem kaimiņiem vispār (ne pa gabalu ne tuvumā), bet šķiet tam nenotikt.
Te vispār ir stupceļš. Man šķiet ka viņa ir totāla debīliķe un histēriķe, viņai šķiet, ka es tāda esmu
Un sarunāt tur neko nevar. Viņa pat neklausās, visu laiku pārtrauc nemitīgi pa apli izvirzot tās iepriekš minētās prasības, kuras uzskata par pilnīgi sapratīgām, bet es par galīgi nederīgām.