Gribētu lūgt padomu, kā pareizāk rīkoties. Lieta tāda, ka abas manas labradora meitenes(4 un 8 gadi) nenormāli trakas uz ēdienu, diedelē. It kā jau vairāk vai mazāk agrāk arī šad tad diedelēja, bet tad nekas no galda netika dots un ja tika, tad tikai bļodiņās. Trakumi sākās kad mazais sāka pats ēst. Ja mazajam bija kas ēdams rokās, tad sunes neatkapās ne soli, slikti tā teikt, bet kā tādas ērces.
Mācīju, ka nedrīks atņemt ēdienu bērnam, bet tāpat atņēm dazreiz kad neredzu un sīkis jau pats arī atdod. Bieži vien bērnam kaut kas nokrīt zemē, tad mazajam bezmaz vai kājas pa gaisu kad sunes skrien- kura nu pirma dabūs kumosiņu. Arī pret mani izpaužās trakā ēdelība- piemēram, nesu no siltumnīcas gurķus rokās, viņas grābj no rokām āra. Esmu vairakas reizes uzšāvusi pa degunu, bet viņas ir gatavas iet caur elli, ka tik tiktu pie ēdiena. Vai virtuvē, kad gatavoju ēst, viņas visu laiku gaida kad nu kaut kas nokritīs.Tad parasti izdzenu āra vai nolieku gulēt vietā. Kaut kādos piknika brīžos vispār gribas no kauna zemē ielīst- to vien dara kā skraida apkārt ciemiņiem, diedelē. Lai gan visiem ir piekodinats neko nedot. Tad arī dodu komandu ,,vietā,,, bet tad visu laiku jāskatās lai neaizšmauc, un pašai īsti nekāda atpūta. It ka vaina varetu but tur, ka pirms bērna piedzimšanas biežāk nodarbojos ar suņiem un vel tas, ka tagad bērns cienā suņus ar ēdienu, tatad viņām visu laiku ir cerība, ka kaut kas atkal tiks iedots.
Un vel tracina tas, ka visu laiku sanak sunus lamāt- nost, nedrīkst, ārā- protams sanak arī uzšaut, kad nervi neiztur. Negribas jau arī, ka bērs redz sliktu izturēšanos pret suņiem.
Nezinu īsti kā to pārmācīt. Varbūt kadam ir kāda ideja.
P.S. Abas sunes ir apmācītas. Jaunākai ir ari nokartots eksamens. Pāris gadus atpakal vienās sacensībās jaunāka sune vinnēja disciplīnā- desu trase, tur bija sakarinatas desas striķīšos un kārumi traucinos, suns nedrīkstēja izrādīt interesi. Trases laikā devu komandu ,,fu,, un viss. Domaju, ka ari tagad nebutu problemas iziet tadu trasi.
). Man arī gluži nepatīk, ja suns uzkrītoši diedelē, tomēr visos tusiņos labāk patīk, ja suns diedelē, nekā jāmeklē kur aizgājis. Līdz ar to esmu ieradinājusi, ka es iedodu tad, kad gribu iedot. Un notiek tas brīdī, kad suns ir tuvumā, bet ne uzkrītoši diedelē, piemēram, guļ blakus vai zem galda utt. Ja mājās ēdam ko garšīgu, suns pa galvu, pa kaklu metas uz savu vietu un gaida. Nu citreiz varbūt neatlec nekas no tā, ko ēdam mēs, bet noteikti atlec kāds suņa našķis.
līdz šim mums bija tikai komanda ,,vietā,, bet ne konkreta vieta.
Vienu brīdi jau likās, ka tikai mums tādi diedelnieki un rīmas.