ko darīt lai suns NEKO NEĒD NO ZEMES?!

[katija]

Periodiski saskaramies ar līdzīgu problēmu - suņu meitene, taksis, gads un 2 mēn., apēd visdažādākās lietas, kuras pēc laika ar rīstīšanos izvemj un dažkārt pilnā augumā izvārtās pa visdažādāko zemē esošo sastāvu.
Ieteikums - mūsu veterinārārste ieteica tabletes no dabīga sastāva, kas varētu līdzēt šādos gadījumos. Žēl, bet neatceros tablešu nosaukumu. Kādu laiku neesam lietojuši, ziemas sniegs ir līdzējis un pagaidām problēma mazinājusies. Taču, domāju, var uzjautāt jebkurā dzīvnieku aptiekā vai klīnikā.
Varbūt mēģināt padziļināt kontaktu ar suni. Kad ejam pastaigās, dažreiz (ne pārāk bieži, pāris reizes nedēļā, taču ne katru dienu) es noslēpjos aiz koka un suns nāk meklēt. Tas savā ziņā liek sunim aizdomāties un viņa pasākusi šad tad palūkoties, vai esmu turpat. Kaut kas ir pamainījies arī sasaukšanas reizēs, viņa kļuvusi uzmanīgāka. Taču tas droši vien katram gadījumam atšķirīgi.

[Linda B.]

Periodiski saskaramies ar līdzīgu problēmu - suņu meitene, taksis, gads un 2 mēn., apēd visdažādākās lietas, kuras pēc laika ar rīstīšanos izvemj un dažkārt pilnā augumā izvārtās pa visdažādāko zemē esošo sastāvu.
Ieteikums - mūsu veterinārārste ieteica tabletes no dabīga sastāva, kas varētu līdzēt šādos gadījumos. Žēl, bet neatceros tablešu nosaukumu. Kādu laiku neesam lietojuši, ziemas sniegs ir līdzējis un pagaidām problēma mazinājusies. Taču, domāju, var uzjautāt jebkurā dzīvnieku aptiekā vai klīnikā.
Varbūt mēģināt padziļināt kontaktu ar suni. Kad ejam pastaigās, dažreiz (ne pārāk bieži, pāris reizes nedēļā, taču ne katru dienu) es noslēpjos aiz koka un suns nāk meklēt. Tas savā ziņā liek sunim aizdomāties un viņa pasākusi šad tad palūkoties, vai esmu turpat. Kaut kas ir pamainījies arī sasaukšanas reizēs, viņa kļuvusi uzmanīgāka. Taču tas droši vien katram gadījumam atšķirīgi.

Manējās būtu sajūsmā,ja es šitā pazustu,varētu ēst visas drazas no zemes,skriet noriet cilvēkus,meklēt kaķus,ko padzenāt un neviens nebļautu,ka nedrīkst
Uzmanīga jums tā taksene,manējās gan visu laiku ož kaut kādas pēdas un es esmu tā,kas visu laiku skatās vai visas 3 vēl ir te pat,jo laiku pa laikam kāda ar degunu pa zemi nesās kaut kur fig viņu zin kur,bet skaidrs,ka medīt, un vairs nedzird,ka sauc.

[pepper]

Sympathy, kā veicas?
Manam puikam bērnībā bija tieši tāda pati problēma. Gāja kā putekļusūcējs pa zemi, pietam priecājies, ja tavējais ēd tikai meža zvēru atstātās dāvanas.. manam mežonim delikatese bija cilvēku dāvanas.. Tas gan nebija patīkami. Bet, lai nu kā, konsultējoties ar zinošiem cilvēkiem, mums ieteica nomainīt barību uz Advance, jo tajā esot kaut kādas papildus vielas, kas manam suncim organismā acīmredzot trūka, tāpēc viņš tā darīja. Tā arī izdarījām - nomainījām barību uz Advance. Un viss, putekļusūcēja sindroms momentā pazuda kā ar roku atņemts. Ar fekālijām gan cīnījāmies apmēram līdz gada vecumam, tur palīdzēja tikai rāšana. Kolīdz tika pieķerts, tā kārtīgi sarāju, sapurināju, uzreiz pie pavadas, stingri blakus un prom mājās, pastaiga beigusies.

Vēl cita lieta bija ēdamās lietas (veca maize, zivis, desa, siers utt), ja tās gadījās atrast, tad atkal bija cita mācīšana. Tur speciāli noliku mājās kaut ko ēdamu uz zemes un māciju, ka nedrīkst ņemt. Tāpat arī pati speciāli kaut ko nometu zemē, lai viņš redz, un arī mācīju, ka nedrīkst ķert, ja kas krīt. Tāpat arī ārā, pastaigās kaut ko noliku zemē, kamēr šis neredz, tad piesaucu un kopā gājām garām tam ēdienam, un mācīju, ka nedrīkst aiztikt. Mums te mājā dzīvo kaķu tantes, kas pa logu regulāri izmet zivis un citas lietas pagalma kaķiem. Tad nu gājām speciāli gar šīm zivīm, ļāvu pieiet klāt paostīt (ar pavadu), un kolīdz viņš grasījās kaut ko ņemt, tā bija stingrs rāviens atpakaļ un sarāju, ka nedrīkst. Un tā vairākas reizes. Pacietību un laiku jau tas prasīja, bet rezultāts tiešām ir.

Tagad puikam drīz būs 3 gadi, un pastaigās pilnīgi neko no zemes neceļ un neaiztiek. Reiz parciņā uz soliņa kāds bija maizi atstājis. Puika brīvi skraidīja, maizi nepamanīja. Es viņu piesaucu un parādīju, gribēju redzēt, ko darīs. Paostīja, bet ne, pats pagriezās un aizskrēja tālāk savās darīšanās, pat doma šim prātā nebija, ka varētu to maizi apēst. Vēl uz mani paskatījās apmēram tādu skatienu - tu ko, es taču neēdīšu nezināmas lietas

Ps. vēl viena lieta - toreiz mēģinājam neiet garajās pastaigās tukšā dūšā. Kādu stundu pirms pastaigas pabarojām, un tad gājām, lai suns vnk nav badā. Bet nedrīkst barot tieši pirms pastaigas, lai nesagriežās kuņģis. Vajag pauzi starp ēšanu un pastaigu.

[Sympathy]

Mums iet kā pa kalniem Vienu dienu neko neēd nemeklē, otru dienu rāj vai nerāj tapat apēd kautko. Tagad pec katras tādas našķošanās suni piespiežu pie zemes un sarāju, jo vienkārša rāšana vai pat bļaustīšanās neatstāj nekādu efektu, bet pagaidām ir ok. Mums tagad sākās jauna ēra, ēdam citu suņu fekālijus, es pati saprotu kapēc, jo mums ir diēta ( ar to domāju vienveidīga barība ) - pargājām no sausās uz naturālo, protams tapēc dodam kompleksos vitamīnus, bet laikam būs japamaina vai jāņem citi vel klāt.. jo sunim kautkas trūkst. Tomēr tapat nav dižu uzlabojumu tādā situācija ka brīvsoli kautko atrod zemē - labāk norij un skrien prom no manis, nevis spļauj ārā kā to darīja bērnībā :S nezinu arī par to raustīšanu, jo diemžēl 55kg teļš nereaģē uz manu raušanu.. vispār pati vien vainīga esmu. esam šamo izlaiduši līdz pēdejam...

[katija]

Linda B.
Uzmanīga jums tā taksene,manējās gan visu laiku ož kaut kādas pēdas un es esmu tā,kas visu laiku skatās vai visas 3 vēl ir te pat,jo laiku pa laikam kāda ar degunu pa zemi nesās kaut kur fig viņu zin kur,bet skaidrs,ka medīt, un vairs nedzird,ka sauc.[/quote]

Gan suņa saimnieks, gan suns mūsu gadījumā laikam tādi bailīgāki radījumi - tāds ar tādu sarod. Pati uzreiz saausos, ja kaut kas ne tā, vienreiz no savas ēnas nobijos . Faktiski arī takša kā šķirnes izvēle bija vairāk emocionāla nevis praktiska, jo baidos no lieliem suņiem, kas niknāk uzrej, bet takši vienmēr asociējās ar kaut ko "cilvēkveidīgu", cilvēcisku - tie acu skatieni vērsti saimnieku virzienā, tās nopūtas, prasīšanās pēc paijām, gulēšana gultā blakus un sildīšanās. Tagad novēroju, ka arī suns uzreiz skatās, kur es palieku un, vai neatpalieku. Paskrien, atskatās (jautājoši - nu, kā ir, ejam tālāk), citreiz pat pieskrien laiku pa laikam klāt, atnes čiekuru vai zaru parādīt. Varbūt pat par daudz atkarīguma mums vienai no otras. Tomēr mierinu sevi, ka dīvainības piemīt visiem un labi, ja tas nav nekas bīstams.

[Eskimo]

Nu vot, a mums sūdus neēd no zemes, uz atkritumiem neskatās. A šodien atrada dažus frī kartupeļus uz zemes, es ieraudzīju ka ēd , sāku bļaut, šis vēl fiksāk sāka rīt lai neatņemu :/