Diemžēl problēma sākās tāda, ka pēc kāda laiciņa, kad jau bija pieradusi pie apkārtnes viņa sāka skraidīt apkārt. Takā mēs dzīvojam laukos, tad viņa sāka skriet pie kaimiņiem un traucēt viņu suņus, mājlopus. Tāpat arī valdonīgi uzvedas pa sabiedrisko ceļu, traucē riteņbraucējus un tā tālāk.
Pieņēmām lēmumu, ka pa dienu turēsim pie ķēdes, jo citas izvēles nebija, bet vakarā iztaigāsimies ar viņu un pēc tam pa nakti laidīsim vaļā. Diemžēl pa nakti, it sevišķi uz rīta pusi atkal sāka skraidīt apkārt.
Protams, vēlāk bija rezultāts, daudzi mazi kucēni. Mums bija apgalvots, ka viņa kastrēta. Nu nekā, bet dažiem kucēniem atradām mājas, dažus aizvedām uz patversmi, bet vienu atstājām ar domu, ka varbūt viņa tagad sāks sēdēt. Tāpat arī vēlreiz nokastrējām.
Kamēr mazs kucēns bija, tikmēr kucīte sēdēja mājās, bet, kad jau viņš kļuva lielāks atkal sāka skraidīt apkārt un pats sliktākais iemācīt arī šo netikumu mazajam.
Un tagad sākoties siltam laikam atkal ir šī lielā problēma.
Tā jau viņa ir ļoti, ļoti mīļa, tās acis, tā spēlēšanās. Ļoti kustīga, kamēr acīs ir tad vēl paklausīga. Arī var redzēt, ka iepriekšējais saimnieks ir viņu stipri sitis, jo paceļot jau balsi uzreiz viņa aiztaisa acis un sagatavojas, ka viņai sitīs pa purniņu, lai gan mēs neesam viņu situši, jo ieraudzījām uzreiz šo pazīmi. Viņai arī pie purniņa ir maza brūcīte, kas izskatās, ka ir dabūta no sišanas ar kādu smagāku priekšmetu.
Pēc iepriekšējā suņa nāves, mēs jau speciāli ņēmām no patversmes suni, jo tur tik daudzi likteņa novārtā atstāti, vēlējāmies kādam palīdzēt. Paņēmām šo rotveilera tipa kucīti, apmēram viņai tad bija divi gadiņi. Viņa sākumā bija kā pilnīgākais zombijs, nekāda dzīvesprieka, visu laiku baidījās. Ar laiku dabūjām viņā dzīves prieku, gājām garās pastaigās, veltījām maksimāli daudz laika. Viņā tagad ir parādījies tāds dzīvesprieks, ka pilnīgi prieks skatīties. Tikai diemžēl šis niķis ar skriešanu prom pašlaik ir lielākā problēma.
Esam domājuši par suņu treneri, bet diemžēl mūsu apkārtnē par tādu nav dzirdēts, turklāt arī mums visiem mājiniekiem ir katru dienu darbs, nebūtu laiks vadāt, uzraudzīt, mācīties mums. Un notikti, ka tas arī ļoti dārgi izmaksā.
Varbūt ir kādas vienkāršāka metodes, varbūt ir metodes kādas kā apmācīt pašu spēkiem, kā motivēt neskraidīt prom. Jo pašlaik viņa ir mūsu ģimenes loceklis un mēs viņu ļoti mīlam caur visiem viņas niķiem.
Ļoti ceru, ka spēsiet palīdzēt ar labiem ieteikumiem.
Paldies!
