podiņproblēma

[max007]

Mēnesi atpakaļ no patversmes paņēmām 1+ gadu vecu jaunu Dž.Rasela terjera jauktenīti. Puika labs un apķērīgs, bet laiku pa laikam uznāk problēma ar nokārtošanos mājās (reizēm pačurā, gadās arī pakakāt). Ārā vedam 3x dienā (6,, 15/16, 21), barojam 2x dienā (7 un 17/18). Laika intervāli, manuprāt, pietiekami labi, jo no 7 līdz 16 šmuces nekad nav bijušas. Un abas darīšanas nokārto katrā ārā iešanā.
Visa problēma sākas naktī, kad puika nespēj noturēt līdz rīta ārā iešanai. Bieži priekšnamā peļķi uztaisījis (ir uzlikts arī paklājiņš, kur reizēm trāpa, reizēm noignorē). Šorīt pamodāmies vienlaicīgi un sunim kā ar bomi pa galvu, ka VAJAG. Nepaspēju pat bikses uzvilkt, ka šis aizskrēja uz blakus istabu un acīs skatoties kluci nolika.
To jau patversmē pamanīju, ka, ja citiem suņiem voljēra tīrs un ciešas līdz triceklim, tad viņam vienmēr kāda kūka bija. Ciesties necik nespēj un vainīgs jūtas par grīdas piečurāšanu, bet tāpat nekas uz labu nemainās.
Kas varētu būt par iemeslu un ko var lietas labā darīt?
Purnu bāzt čurās vai slānīt, lūdzu, neieteikt.

[Bonny Rain]

Pastāv uzskats, ka suns nejūtas vainīgs par pastrādāto nedarbu. Tas, ko cilvēki traktē kā vainas izjūtu par sastrādāto, ir suņa reakcija uz cilvēka reakciju. To var pārbaudīt sekojoši - vienkārši ignorējot pastrādāto vai arī mierīgā, laipnā balsī ar suni parunāt tajā brīdī, kad redzi pastrādāto. Jāņem vērā, ka suns, iespējams, atcerās arī iepriekšējo reižu reakciju uz līdzīgu nodarījumu. Man personīgi līdz galam nav izdevies noskaidrot, kā tur īsti ir - jūtas viņa vainīga vai nē. Sen nav gadījies nekas nosodāms. Bet es drīzāk tiešām sliecos domāt, ka tā ir reakcija uz manu reakciju. Līdz ar to, tas varētu nozīmēt to, ka suns īsti neasociē savu nodarījumu kā kaut ko tādu, kas būtu nosodāms.
Vispār, suņa sodīšana būtu pieļaujama tikai gadījumos, kad suns tiek pieķerts pašā nedarba nodarīšanas aktā. Pretējā gadījumā tam nav nekādas jēgas. Suns vairs neasociē saimnieka dusmu izvirdumu ar savas rīcības sekām. Un arī tajā gadījumā, ja tas ir nesaturēšanas negadījums (vai gadījums), parasti iesaka darīt pretējo: nevis rāt par negadījumu, bet gan slavēt par nokārtošanos pareizā vietā.
Jūsu gadījumā var būt der piekopt taktiku, kas paredzēta kucēnu apmācībai. Tā gan prasīs no jums kādu laiciņu konstantu darbu, bet toties var atmaksāties. Proti, tiem, kuru kucēni nespēj noturēties līdz rītam, iesaka uzlikt modinātāju kaut kad naktī pret rītu un izvest suni nokārtoties. Nogaidīt, kamēr suns izdara savu darāmo un ļoti ļoti suni saslavēt. Ar kārumu arī, ne tikai skaļi un emocionāli mutiski. Un tā šo nakts celšanos laiku bīdīt uz priekšu pa kādai pusstundai līdz vēlamajam celšanās laikam. Tā slavēšana izveido sunim pozitīvu pieredzi par nokārtošanos tur, kur cilvēkam vajag. Un suns ar laiku saprot, ko cilvēks no viņa grib. Sunim no dabas ir tieksme izpatikt saimniekam un viņš darīs to, par ko saņems uzslavas. Ak jā, un vēl, protams, neaizmirstiet suni izvest ārā nokārtoties tieši pirms pašas gulēt iešanas un tieši pēc pamošanās. Un vienmēr, kad suns izdara savas darīšanas ārā, skaļi un ar pozitīvām emocijām paslavējiet suni un iedodiet viņam kārumu.
Par paladziņiem, uz kuriem sunim būtu jānokārtojas iekštelpās - silti iesaku uzreiz izmest miskastē. Kā gan suns lai saprot, ka iekšā nedrīkst nokārtoties, ja uz kaut kādas lupatas tomēr drīkst. Ir, protams, suņi, kuriem tas netraucē iemācīties nenokārtoties mājās, bet jūsu gadījums tas acīmredzot nebūs, jo problēmas jau ir. Jūsu suns jau ir gana liels un viņam jau ir izstrādājies šāds uzvedības modelis. Lai mainītu konkrēto uzvedības modeli, bez šaubām, vajag lielu pacietību un konstantu rīcību no jūsu puses. Lai izdodas!

[Varbūt]

Galvenais neiespringt un nestresot
Manuprāt suņuks pie Jums ir ļoti īsu laiku, Jūs viņu dabūjāt jau tomēr tādā vecumā, kad pierast pie jauniem apstākļiem ir daudz sarežğītāk, man vidusāziete divas nedēļas no rokas bija jāpierunā ēst tādas delikateses kā malta gaļa, biezpiens ar jēlu olu vidiņā utt. (mēs viņu paņēmām 7mēn.vecu). Un Jums auņuks priekš podiņmācības ir gana vēl jauns, man viena francīte savā gada jubilejā skaisti ielika čupu tieši manā gultā, tagad ir vairāk kā divus gadus veca un joprojām mēs naktī ejam ārā. Istabā gan vairāk šmuces nav kopš jubilejas "kūkas", bet tas jau nenozīmē, ka es ilgojos katru nakti nakts vidū vilkties ārā . Bet esmu pārstājusi par to iespringt, suņuka labsajūta man svarīgāka. Suns no suņa tiešām ļoti atšķiras un ne tikai vizuāli, pārliecinos katru dienu. Pacietību, mieru, pacietību. Ja kaut ko ir iesācis darīt, nav jēgas raut mīzošu vai dirsošu suni pa galvu pa kaklu ārā no mājas, lai jau izdara līdz galam, mierīgi, klusējot savāc un viss. Un kā iepriekš jau ieteica - par visām ārā izdarītajām lietām slavēt bez gala un atalgot. Jo mierīgāki būs saimnieki, jo ātrāk mierīgs paliks arī suņuks.

[Varbūt]

Tad man ienāca prātā - varbūt Jūs no rīta tā izskatāties, ka suņuks pamostas, nobīstas un... Neņemiet ļaunā, joks, protams.
Bet varbūt tiešām suņuks pamostas un sastresojas, jo pie jaunajām mājām un cilvēkiem vēl nav pieradis. Un, jo vairāk viņš satraucas, jo vairāk šmuces sanāk, jo cilvēki apkārt satraucas, un suņukam vēl lielāks stress uz rīta mošanos. Tā kā riņķa dancis.