Pirms aprakstu problēmu, pateikšu, ka esmu jau runājusi ar vairākiem zinošiem cilvēkiem, taču to "rozīnīti", kura man palīdzētu atrisināt šo problēmu maksimāli ātrāk, vēl neesmu atradusi...
Situācija ir tāda, ka manai mazsunei salīdzinoši bieži piemetas neizskaidrojamas bailes no lieliem suņiem... Piemēram, skoliņā, kad visiem jāguļ, viņa paliek gulēt starp citiem un nobīstas, lien pie manis uz vēdera (Tai pat laikā, ja apkārt ir maza izmēra suņi, tad nebaidās)... Ja aizstiepju atpakaļ un noguldu, tad pat sāk trīcēt, gardumi vairs neinteresē, grib tikai man klēpī... Viņai pilnīgi pazūd azarts kaut ko darīt, kurš parasti viņai ir diezgan izteikts... Socializācijas vaina tā nevarētu būt, jo jau no pašas mazotnes ir tusējusi ar lieliem suņiem, arī skolā ejam kopš 4 mēnešu vecuma... Vispār ļoti izteikti tas sākās uzreiz pēc meklēšanās ( mēs gan arī esam jaunā grupā, kurā ir daudz un lieli, sveši suņi, bet vienalga...)
Gudrākais, ko esmu dzirdējusi šobrīd, ir - visu darīt mīļi, maigi, lēnām... Varbūt pieradīs... bet varbūt vai tiešām pieradīs?
Tās komandas, kuras viņa ļoti labi pilda ar mani ( ne tikai mājās, bet arī jebkurā citā vietā), brīžiem praktiski "aizmirstas", kad apkārt ir lieli suņi...
Es nezinu, ko vēl kāds varētu ieteikt, bet varbūt, ka kādam no Jums ir nācies sastapties ar kaut kādām sava suņa bailēm, kurām esat tikuši pāri, pateicoties kaut kam... Iespējams, ka dalīšanās ar visāda veida "piedzīvojumiem" par šo tēmu nāks par labu ne tikai priekš manis, jo esmu ievērojusi, ka daudz cilvēku pilnīgi nelabprāt runā par sava dzīvnieka bailēm...
P.S. Zinu arī to, ka pie vainas varētu būt psihe... bet nu ticu, ka tam var tikt pāri tāpat kā daudz kam citam...