Man te tagad sanāk paturpināt jau sen minēto tēmu, jo jaunu
topiku negribēju taisīt, taču joprojām atrodas saimnieki, kuriem kucīte ir pirmoreiz.
Šī pa nopietnam ir mana (mūsu) pirmā sunīte (pirms vairākiem gadiem gan bija viena, taču tā nepalika pie mums pat līdz pirmajai meklēšanās reizei, un "kuču lietas" izpalika) līdz šim mana pieredze tikai ar kobeļiem bijusi, tādēļ joprojām parādās kāda neskaidrība. Un šoreiz es biju pavisam noraizējusies.
Tas sākās pirms trim četrām dienām, un tikai vakar man ienāca prātā doma, ka tā varētu būt viltus grūsnība. Iepriekš biju zinājusi, ka tāda pastāv, un pamata pazīmes - palielinājies vēders, piepampuši pupiņi, tieksme mantiņas vākt "migā" - arī zināju. Taču, pirmkārt, nepavisam nedomāju, ka šitas var piemeklēt arī manu suni un, otrkārt, šīs [ne]dienas nemaz nesākās šādā, man zināmajā, veidā.
Proti, bijām abas ar suneni (gribēju-būt-AAS šķirnes) izdzinušas aitas. Es viņu izmantoju kā palīgu, lai man vieglāk, un arī labs paklausības treniņš viņai. Tas, ka sunim tādā brīdī satraukums un jāsmilkst, kad gribas skriet, bet nedrīkst, tas tā it kā varētu būt (kaut šis viņai otrais gads kopā ar aitām). Pirmā nesapratne man radās, kad vēlāk gājām pastaigā, kas viņu parasti sajūsmina, taču - pagājusi nelielu gabalu, viņa apstājās it kā tomēr gribētu iet atpakaļ mājās. Tas viņai nav raksturīgi.
Atkal mājās viņa tāda nemierīga, bet nospriedu, ka droši vien tās aitas tik ļoti uztraukušas viņu, kaut tā it kā nevajadzēja būt. Tad atkal neraksturīgs gājiens - aiziet uz tālāko telpu un apgulties tumšākajā kaktā, pie kam ar saukšanu un aicināšanu šo ārā neizdabūt. Tad vēl - viņa gandrīz vairs neko neēd un nekas negaršo. Pirku visādus kārumus - tomēr tos, ja gribu, pati varu ēst. Respektīvi nekādas mācības un treniņi ar kārumu palīdzību nesanāk. Plus viņa vai nu apātiski un ilgi guļ, vai uztraukta skraida ik pa brīdim pie aitu kūts durvīm. Un vēl uztrauktāk klausās mazo jēru smalkajās balstiņas un smilkst, un smilkst. Šāda uzvedība viņai nudien nebija agrāk novērota, un ar jēriem kopā daudz laika pavadīts, taču pēkšņi viņa uz tiem skatās un uztraucas tā, it kā šie no mēness nupat nokrituši. Un grib tikt pie viņiem, tomēr īsti nezinādama, ko iesākt - vai tos palaizīt, vai pabakstīt ar purnu, vai ko citu (bez agresivitātes). Un, par spīti aukstam laikam un minimālai fiziskai slodzei, elso.
No paklausīga, paļāvīga, jauka radījuma viņa pārvērtusies neklausīgā, nervozā, kaut kādu mistisku rūpju un raižu pilnā sunī, kam saimniece pēkšņi palikusi otršķirīga.
Un ne mazums raižu tas sagādāja arī man. Pilnīgas neizpratnes par notiekošo dēļ.
Vakar vispār - uz brīdi izlaidu suneni no acīm, paskatos, nav. Meklēju, saucu, bez rezultātiem. Domaju, nu labi, gan pēc brīža atradīsies, bet nekā, kas viņai nav raksturīgi. Vēlāk tumsā pa mežu jozu uz ceļgalu, izmisīgi saucot. Nedod Dievs, bet varbūt mašīna notriekusi. Klusums. Pēc brīža no mājas puses kāds jož. Beidzot manai sunei acīmredzot palika manis žēl, un viņa man parādījās.
Tad viņa uzreiz fiksi, fiksi skrien atpakaļ uz māju un - zem klēts pamatiem apakšā un apguļas.
Parakusies...
Jā, pēkšņi vairs negrib doties no mājām prom, jo tad taču paliek tumšās aliņas un blējošie jēri...
Un neiecietīgāka pret veco suni (kastrāts), spalvu ceļ gaisā. Un, ja man pareizi rādās, tad arī pupiņi tiešām ir palikuši tā kā lielāki, bet ne pārāk.
Nu labi, ka vismaz tagad iemesls, ceru, skaidrs. Citādi nesapratu, ko darīt - dusmas, neizpratne, bēdas, ka lieliskais suns tā "sabojājies"...
Tagad laikam tik jāgaida, kad beigsies šitās [ne]dienas. (?) Vajagot fizisko slodzi palielināt, tikai viņa pati to, protams, negrib. Mantas, ko atņemt, nav un jērus jau tāpēc nekausim. Neļaut viņai savās alās dzīvot? Nelaist pie jēriem? Tas dos kaut ko?
Atkal man gari iznāca, bet gribēju padalīties...
Varbūt arī lai vēl kāds nemokās neizpratnē, tad šis var noderēt. Kā arī gribētu uzklausīt vēl, ko pieredzējušie suneņu saimnieki par to saka...