Arī nedomāju, ka 7g.v. sterilizēt būtu prātīgi, ja vien nav kādas citas nopietnākas pazīmes, kas uz to mudinātu (vetārsta kompetencē). Nav gan vēl tāds vecums, kad "nevajag", bet jēgas īsti nav.
Mums arī viltus meklēšanās ierasta parādība (tipiska bara suņiem), bīglam pēc bērniem nav bijusi, savukārt basetiņš jau kādas 2 reizes ir "dzemdējis". Pirmajā reizē bija bailīgi, jo viņai reāli sāp, nevar paiet, saļimst utmldz. Pēc tam jau tikai paķircinājām, kur bērnus likusi, un 1 dienas laikā ir jau aizmirsts. Piens gan mēdz būt ilgāk, kādu nedēļu.
Citi medikamenti: Pulsatilla D30, Mastodynon N.

Paldies, tad manas domas saskan ar citu kuču īpašnieku domām. Arī man liekas, ka čiki briki taisīt nav prāta darbs 7gadu vecumā, lai gan terjeriem tas nav nekāds baigais vecums. Skatīšos kas notiks tālāk. Nopirkšu kādu no smērītēm un apsmērēšu

Par to čiki briki tieši dakterei prasīju saistībā ar kuci, kurai ir desmit gadi un dzemdē katrā meklēšanās reizē. Viņa teica, ka var.
Es operētu.

man ar viltus grūsnību mazliet cits stāsts. kuce uz meklēšanās beigām (pirmā meklēšanās) palika briesmīga, vienkārši sāka močīt nost puiku (kastrāts). puika, kas līdz tam dzīvoja mājā uz līdztiesības principiem, tika nodzīts pilnīgā pagrīdē. ja Tarai likās, ka puika ne tā paskatās, ne tā izskatās vai vispār maisās pa kājām, tā rēkdama metās viņam virsū. sākumā es domāju, ka viņa šādā agresīvā veidā risina hierarhijas problemu, jo līdz meklēšanai viņa atradās pēdējā vietā. jā, šo vietu viņa, dabiski, nomainīja, bet puikas močīšana nebeidzās, tā turpinājās abus "bērnu gaidīšanas" mēnešus un vēl arī "bērnu barošanas" mēnesi, vismaz 3 mēnešus. paldies Korland Rein, kas ieteica lietot Pulsatillu, bet principā problēma no tā nav atrisinājusies.
tagad mums nupat beidzās meklēšanās (otrā) un jau ir bijušas pazīmes par puikas terora atsakšanos. turklāt ir parādījušās pazīmes, ka šādā kareivīgā veidā Tara varētu gribēt pretendēt uz Enijas līdera vietu. jau ir bijušas pāris saķeršanās, kuras man pagaidām ar niknu uzbļāvienu ir izdevies likvidēt saknē.
ir kādi ieteikumi, ko darīt? sterilizēt ļoti negribas , lai gan, ja likvidē agresijas iemeslu, tad izzudīs agresija pret puiku un arī kašķi ar Eniju par hierarhiju. citādi zvērs ir jauks. pieniņu neesmu novērojusi, veselības problēmas nevarētu būt par iemeslu (pagaidām) sterilizācijai. tikai tas raksturs...

BaibaB wrote:man ar viltus grūsnību mazliet cits stāsts. kuce uz meklēšanās beigām (pirmā meklēšanās) palika briesmīga, vienkārši sāka močīt nost puiku (kastrāts). puika, kas līdz tam dzīvoja mājā uz līdztiesības principiem, tika nodzīts pilnīgā pagrīdē. ja Tarai likās, ka puika ne tā paskatās, ne tā izskatās vai vispār maisās pa kājām, tā rēkdama metās viņam virsū. sākumā es domāju, ka viņa šādā agresīvā veidā risina hierarhijas problemu, jo līdz meklēšanai viņa atradās pēdējā vietā. jā, šo vietu viņa, dabiski, nomainīja, bet puikas močīšana nebeidzās, tā turpinājās abus "bērnu gaidīšanas" mēnešus un vēl arī "bērnu barošanas" mēnesi, vismaz 3 mēnešus. paldies Korland Rein, kas ieteica lietot Pulsatillu, bet principā problēma no tā nav atrisinājusies.
tagad mums nupat beidzās meklēšanās (otrā) un jau ir bijušas pazīmes par puikas terora atsakšanos. turklāt ir parādījušās pazīmes, ka šādā kareivīgā veidā Tara varētu gribēt pretendēt uz Enijas līdera vietu. jau ir bijušas pāris saķeršanās, kuras man pagaidām ar niknu uzbļāvienu ir izdevies likvidēt saknē.
ir kādi ieteikumi, ko darīt? sterilizēt ļoti negribas , lai gan, ja likvidē agresijas iemeslu, tad izzudīs agresija pret puiku un arī kašķi ar Eniju par hierarhiju. citādi zvērs ir jauks. pieniņu neesmu novērojusi, veselības problēmas nevarētu būt par iemeslu (pagaidām) sterilizācijai. tikai tas raksturs...

Mūsu situācija ir ļooooti līdzīga

Baiba B,aizsūtīju PM !

Ligita, hm, nav...

BaibaB wrote:Ligita, hm, nav...

Kaut kas nesanāk man ar to PM Mans mob 25980189

Man te tagad sanāk paturpināt jau sen minēto tēmu, jo jaunu topiku negribēju taisīt, taču joprojām atrodas saimnieki, kuriem kucīte ir pirmoreiz.
Šī pa nopietnam ir mana (mūsu) pirmā sunīte (pirms vairākiem gadiem gan bija viena, taču tā nepalika pie mums pat līdz pirmajai meklēšanās reizei, un "kuču lietas" izpalika) līdz šim mana pieredze tikai ar kobeļiem bijusi, tādēļ joprojām parādās kāda neskaidrība. Un šoreiz es biju pavisam noraizējusies.
Tas sākās pirms trim četrām dienām, un tikai vakar man ienāca prātā doma, ka tā varētu būt viltus grūsnība. Iepriekš biju zinājusi, ka tāda pastāv, un pamata pazīmes - palielinājies vēders, piepampuši pupiņi, tieksme mantiņas vākt "migā" - arī zināju. Taču, pirmkārt, nepavisam nedomāju, ka šitas var piemeklēt arī manu suni un, otrkārt, šīs [ne]dienas nemaz nesākās šādā, man zināmajā, veidā.
Proti, bijām abas ar suneni (gribēju-būt-AAS šķirnes) izdzinušas aitas. Es viņu izmantoju kā palīgu, lai man vieglāk, un arī labs paklausības treniņš viņai. Tas, ka sunim tādā brīdī satraukums un jāsmilkst, kad gribas skriet, bet nedrīkst, tas tā it kā varētu būt (kaut šis viņai otrais gads kopā ar aitām). Pirmā nesapratne man radās, kad vēlāk gājām pastaigā, kas viņu parasti sajūsmina, taču - pagājusi nelielu gabalu, viņa apstājās it kā tomēr gribētu iet atpakaļ mājās. Tas viņai nav raksturīgi.
Atkal mājās viņa tāda nemierīga, bet nospriedu, ka droši vien tās aitas tik ļoti uztraukušas viņu, kaut tā it kā nevajadzēja būt. Tad atkal neraksturīgs gājiens - aiziet uz tālāko telpu un apgulties tumšākajā kaktā, pie kam ar saukšanu un aicināšanu šo ārā neizdabūt. Tad vēl - viņa gandrīz vairs neko neēd un nekas negaršo. Pirku visādus kārumus - tomēr tos, ja gribu, pati varu ēst. Respektīvi nekādas mācības un treniņi ar kārumu palīdzību nesanāk. Plus viņa vai nu apātiski un ilgi guļ, vai uztraukta skraida ik pa brīdim pie aitu kūts durvīm. Un vēl uztrauktāk klausās mazo jēru smalkajās balstiņas un smilkst, un smilkst. Šāda uzvedība viņai nudien nebija agrāk novērota, un ar jēriem kopā daudz laika pavadīts, taču pēkšņi viņa uz tiem skatās un uztraucas tā, it kā šie no mēness nupat nokrituši. Un grib tikt pie viņiem, tomēr īsti nezinādama, ko iesākt - vai tos palaizīt, vai pabakstīt ar purnu, vai ko citu (bez agresivitātes). Un, par spīti aukstam laikam un minimālai fiziskai slodzei, elso.
No paklausīga, paļāvīga, jauka radījuma viņa pārvērtusies neklausīgā, nervozā, kaut kādu mistisku rūpju un raižu pilnā sunī, kam saimniece pēkšņi palikusi otršķirīga. Un ne mazums raižu tas sagādāja arī man. Pilnīgas neizpratnes par notiekošo dēļ.
Vakar vispār - uz brīdi izlaidu suneni no acīm, paskatos, nav. Meklēju, saucu, bez rezultātiem. Domaju, nu labi, gan pēc brīža atradīsies, bet nekā, kas viņai nav raksturīgi. Vēlāk tumsā pa mežu jozu uz ceļgalu, izmisīgi saucot. Nedod Dievs, bet varbūt mašīna notriekusi. Klusums. Pēc brīža no mājas puses kāds jož. Beidzot manai sunei acīmredzot palika manis žēl, un viņa man parādījās. Tad viņa uzreiz fiksi, fiksi skrien atpakaļ uz māju un - zem klēts pamatiem apakšā un apguļas. Parakusies...
Jā, pēkšņi vairs negrib doties no mājām prom, jo tad taču paliek tumšās aliņas un blējošie jēri... Un neiecietīgāka pret veco suni (kastrāts), spalvu ceļ gaisā. Un, ja man pareizi rādās, tad arī pupiņi tiešām ir palikuši tā kā lielāki, bet ne pārāk.
Nu labi, ka vismaz tagad iemesls, ceru, skaidrs. Citādi nesapratu, ko darīt - dusmas, neizpratne, bēdas, ka lieliskais suns tā "sabojājies"...
Tagad laikam tik jāgaida, kad beigsies šitās [ne]dienas. (?) Vajagot fizisko slodzi palielināt, tikai viņa pati to, protams, negrib. Mantas, ko atņemt, nav un jērus jau tāpēc nekausim. Neļaut viņai savās alās dzīvot? Nelaist pie jēriem? Tas dos kaut ko?

Atkal man gari iznāca, bet gribēju padalīties... Varbūt arī lai vēl kāds nemokās neizpratnē, tad šis var noderēt. Kā arī gribētu uzklausīt vēl, ko pieredzējušie suneņu saimnieki par to saka...

Nelaist pie jēriem, nelaist tajās alās, dot mazāk ēst, vairāk slodzes (kaut piespiedu) un pupiem galastop sīrups vetaptiekās dabūjams. Ļoti labi strādā, piecu dienu laikā novērš to pupu problēmu. Par pārējo nezinu, manām kucēm visa viltus grūsnība aprobežojas ar piebriedušiem pupiem, vrbūt der vēl paņemt kādu relaxen vai citu nomierinošu līdzekli, lai dāma nomierinās

Paldies, Linda B.! Nu jau ir daudz labāk. Kaut gan vēl nedaudz šai ir uztraukums, izdzirdot jērēnus, tomēr pa lielam nu jau atgriezusies mana labā, jaukā kompanjone un draudzene (par ko es iepriekš visvairāk raizējos).