Manai iet desmitais mēnesis. Viņas mamma pirmo reizi arī ap 9..10 mēnešiem meklējās.
Es arī jau no kādiem 6 mēnešiem "vaktēju" un bieži vien liekas, ka tuvojas tā meklēšanās, bet tā kā kobelis tagad uzvedās, tā iepriekš nav darījis, tpc pieņemu, ka šoreiz tas tiešām būs pienācis. Kā jau rakstīju, sunei pašai vēl nekas par to neliecina, bet kobelis iet sierā
trinās riņķī, čīkst, cenšās pierunāt
Kad sīkā aiziet gulēt, tad stāv blakus, čīkst un kad vairs nevar izturēt, demonstratīvi aiziet citur un apguļās uz grīdas.. Tā parasti abi kopā gulēja. Uz nakti un promejot sīko lieku būrī. Kad esmu klāt, vēl laižu kopā, bet kad lielais par daudz aizraujas, tad bāžu viņu būrī
Laukā vēl ejam kopā, tik vien, ka sīkā pie pavadas.
Vēl par ko domāju, kad runa ir par to, cik tālu citi suņi jūt - cik lielu lomu spēlē tas, ka mans kobelis atzīmējas pa virsu tam, kur sīkā ir atzimējusies. Vai citi tad mazāk uz to reaģē? Saprot, ka ir jau kāds priekšā un var trāpīties kašķis? Jeb tam nav nekādas nozīmes?
Kā jau laukos, gandrīz katram kaimiņam ir savā vaļā dzīvojoši suņi (izņemot manus suņus un kaimiņienes, kas audzē VAS un tie voljēros dzīvo). Suņi vēl nav nākuši, bet man arī kuces iepriekš nav bijušas. Kuces gan.. agrak bija viena, kas rudenī un pavasarī kā pēc grāmatas te piestaigāja
Pēdējo gadu neemu manījusi. Bet pēc pēdām sniegā - kaut kas te vazājas, tik nezinu kas, nevienu redzējusi neesmu.