Situācija tāda- Mans 4 gadus vecais sanbernārs sāka atturēties no pārtikas, kas ikdienā viņam ļoti ietu pie sirds. Patiesībā viņš sāka ēst ļoti maz vispār. Kļuvis ļoti neaktīvs, pārsvarā guļ. Tika aizvests pie vetārsta. Man pateica, ka šādi suņi dzīvo maksimums 5 -6 gadi un ka manam sunim atlicis ne vairāk kā pus gads dēļ viņa sirds. Vēl piemetināja, ka ja viņš būtu cilvēks, tad viņam liktu sirds stimulatoru. Tā vietā sunim izrakstīja kaut kādas tabletes sirdij un tagad man jāsamierinās ar to ka mans suns dzīvos vel pusgadu. Kāda situācija pasšlaik ir ar sirds stimulatoriem, kas piemēroti suņiem?

Vai uzklausījāt tikai 1 ārsta viedokli? Kā tika noteikta sirds problēma?

Dreikins, jūtu līdzi!
Cik nu es zinu, ar sirds stimulatoriem suņiem ir tā, kā ir - respektīvi, NAV. Tiek izmantoti cilvēkiem domātie. Praktiski tas nozīmē divas iespējas:
a) atrast nelaiķi ar sirds stimulatoru, kurš varētu vēl darboties vismaz 4-5 gadus un kas ir devis atļauju sirds stimulatoru izmantot pēc savas nāves (manuprāt, Latvijā atrast šādu būs praktiski neiespējami);
b) atrast piegādātāju, kam ir krājumā "novecojuši", repektīvi, cilvēkiem vairs neizmantojami stimulatori, un lūgt ziedot (sirds stiulatoriem, tāpat kā jogurtam vai cīsiņiem, ir "izlietot līdz..." ierobežojumi. Tie nav tehnoloģiski novecojuši, vnk cilvēkiem jāizmanto noteiktos ttermiņos bateriju ilgmūžības dēļ). Daudzas vet klīnikas rietumos sadarbojas ar piegādātjiem, un saņem šādus stimulatorus kā ziedojumus.
Nezinu, vai šādas operācijas Latvijā kāds veic, droši vien būs jāmeklē kāda specifiska vetklīnika rietumos, un jāved suns uz turieni.

Manuprāt, lai cik smagi būs to jums atzīt, tas nav to vērts. Atšķirībā no vairums cilvēku, jūs nevarat savam sunim izskaidrot medicīnisko manipulāciju nepieciešamību, iespējamos uzlabojumus, izmaksas un prognozes. Tas nozīmē, ka sava suņa acīs jūs vis nebūsiet mīlošs saimnieks, kas gatavs gāzt kalnus sava suņa labā, bet gan nojūdzies nelietis, kas izdomā jaunus un jaunus spīdzināšanas paveidus sunim, kurš jau tā jūtas draņķīgi. Sanbernārs, protams, piedos sava dieva neprātības, bet vai tas tiešām ir tā vērts?

Droši vien te jums ieteiks vairākus labus kardiologus, pie kā doties vizītē, tiks izrakstīti medikamenti, kas mazliet uzlabos stāvokli, tiks ieteiktas piemērotas diētas, varbūt arī skābekļa balons palīdzēs, bet visā visumā izredzes ir sliktas, JA tā ir sirdskaite.

Un te nu ir vietā uzsvērt to, cik būtiski ir pirkt kucēnu no vecākiem ar visām obligātajām veselības pārbaudēm. Nezinu, kāda šobrīd ir situācija ar sanbernāriem, bet zinu, ka Īru Vilkiem jau 10 gados pēc obligāto sirds pārbaužu ieviešanas ilgmūžība palielinājās ļoti būtiski, no 5-6 gadiem līdz 10+, un tas ir tikai dažu paaudžu laikā. 90% sirdskaites suņiem ir iedzimtas, un lielajām šķirnēm tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Protams, arī sirds veselības pārbaudes vairāku paaudžu garumā nedod simtsprocenīgu garantiju, bet tomēr ļoti būtiski uzlabo jūsu izredzes būt kopā ar savu suni daudz ilgāk!

Jā esmu uzklausijis tikai 1 vetārstu.
Un jā paldies par atbildi. Es piekrītu tam ka suni nevajadzētu vest nekur tālu. Tas viņam ir liels pārdzīvojums. Atradīšu vēl kādu vetārstu uzklausīšu viņa viedokli un tad izdarīšu secinājumus. Skumji, ka jāatvadās nu sava mīluļa tik ātri, bet mocīt savu suni nemaz nav manos plānos. Izbaudīšu viņa klātbūtni kamēr varu un cerēšu uz to labāko.

Dreikins - kā jums tur beidzās ar tiem sirds stimulatoriem?