Kucēns atsakās ēst
Posted: 17 Aug 2017, 10:12
Rakstu pat ne tik daudz, lai saņemtu kādas atbildes, bet varbūt kādam vēlāk noder mūsu pieredze, jo redzu, ka ne mēs vienīgie, kuriem kucēns atsakās ēst.
Tātad, kad mēs atvedām mājās kucēnu (franču buldogs, bet šķirnei šoreiz nav nozīmes), viņa jau smuki ēda sauso barību. Viss bija labi apmēram līdz 3 mēnešu vecumam, kad sapratām, ka kucēns tā īsti labprāt vairs negrib ēst. Ar katru dienu arvien mazāk grib ēst pati. Barojām no rokas par to pieprasot izpildīt komandas. Bija labi līdz kādam brīdim, kad arī tas īsti vairs negāja tik labi. Nodomāju, ka varbūt varētu nomainīt sauso barību uz citu. Izmēģinājām 2 citas. Un abām viens un tas pats scenārijs - pirmajā dienā bija super, bet jau otrajā tas pats, kas ar iepriekšējo barību. Izmēģinājām arī viegli slapināt barību, jēgas nekādas. Redzēju, ka mana buldogmeitene sāk līdzināties vēja suņiem - ar super tievu vidukli. Ribas redzamas ar neapbruņotu aci. Nu īsāk sakot, biju šausmās. Skrējām pie vetārsta pat svērties, lai redzētu, ka nekrītas svarā. Jo nu tomēr, ja kucēnam svars ir ap 4 kg, tad katrs grams tomēr ir svarīgs. Attārpojām arī. Bet kas ir interesanti, mana sunīte nemaz neizskatījās nevesela. Tieši pretēji - dzīvespriecīgs, aktīvs kucēns. Tas mani mierināja. Ak, jā, vēl man iešāvās prātā doma, ka varbūt negrib ēst, jo par mazu slodze. Nu šī doma bija jāatmet, jo neēda arī tad, kad bijām riktīgi nostaigājušies ceļojumā. Viss rezultējās ar to, ka atradām konservus, kurus ēda labprāt. Tad nu ar nelielu piemaisījumu standarta sausās barības devai aizgāja tā lieta. Sākumā baroju no rokas, bet pavisam drīz sāka ēst pati un pat izlaizīja bļodiņu. Tā bija uzvara.
Tagad kucītei ir 4,5 mēneši un atkal sākas neēšana. Otrā sērija. Nepilnu nedēļu atpakaļ atkal vajadzēja no rokas sākumā piedāvāt, lai sāktu ēst. Bet šodien vispār, pat no rokas atteicās ēst. Viss. Tad nu šodien nolēmu taisīt eksperimentu - nu tā kā to būtu vajadzējis darīt: 15 minūtes bļoda stāv. Ja neēd, tad bļoda nost līdz nākamajai ēdienreizei. Nu, skatīsimies, kā mums ies. Ja kucīte svērtu ap 20 kg, tad laikam tik ļoti nesatrauktos. Vai arī tad, ja viņa būtu tāda apaļa, apvēlusies. Un vēl, domu, ka man patrāpījies varen izvēlīgs suns, arī esmu atmetusi, jo ēda taču pirms tam.
Pašlaik es domāju, ka varbūt tas ir dēļ zobu maiņas. Viņai pirmajā neēšanas periodā mainījās dzeroklīši un priekšējie griezējzobi. Tagad savukārt kārta ir ilkņiem. Lai gan īsti pamata tam nesaskatu, jo francūži negrauž barību, bet rij nost veselu. Bet varbūt tomēr... Es nezinu.
Nebūtu jau nekas traks, ja vien es nebūtu interneta dzīlēs uzdūrusies kādam rakstam par ēstgribas zudumu kucēniem. Rakstā bija teikts, ka kucēniem no vienreizējas atteikšanās ēst līdz pilnīgam apetītes zudumam ir pavisam neliels brīdis. Līdz ar to, diennakts bads var beigties arī letāli - suns vienkārši vairs neēd, nevar un viss. Tas biedē.
Redzēsim, kas būs tālāk. Došu ziņu vēlāk.
Tātad, kad mēs atvedām mājās kucēnu (franču buldogs, bet šķirnei šoreiz nav nozīmes), viņa jau smuki ēda sauso barību. Viss bija labi apmēram līdz 3 mēnešu vecumam, kad sapratām, ka kucēns tā īsti labprāt vairs negrib ēst. Ar katru dienu arvien mazāk grib ēst pati. Barojām no rokas par to pieprasot izpildīt komandas. Bija labi līdz kādam brīdim, kad arī tas īsti vairs negāja tik labi. Nodomāju, ka varbūt varētu nomainīt sauso barību uz citu. Izmēģinājām 2 citas. Un abām viens un tas pats scenārijs - pirmajā dienā bija super, bet jau otrajā tas pats, kas ar iepriekšējo barību. Izmēģinājām arī viegli slapināt barību, jēgas nekādas. Redzēju, ka mana buldogmeitene sāk līdzināties vēja suņiem - ar super tievu vidukli. Ribas redzamas ar neapbruņotu aci. Nu īsāk sakot, biju šausmās. Skrējām pie vetārsta pat svērties, lai redzētu, ka nekrītas svarā. Jo nu tomēr, ja kucēnam svars ir ap 4 kg, tad katrs grams tomēr ir svarīgs. Attārpojām arī. Bet kas ir interesanti, mana sunīte nemaz neizskatījās nevesela. Tieši pretēji - dzīvespriecīgs, aktīvs kucēns. Tas mani mierināja. Ak, jā, vēl man iešāvās prātā doma, ka varbūt negrib ēst, jo par mazu slodze. Nu šī doma bija jāatmet, jo neēda arī tad, kad bijām riktīgi nostaigājušies ceļojumā. Viss rezultējās ar to, ka atradām konservus, kurus ēda labprāt. Tad nu ar nelielu piemaisījumu standarta sausās barības devai aizgāja tā lieta. Sākumā baroju no rokas, bet pavisam drīz sāka ēst pati un pat izlaizīja bļodiņu. Tā bija uzvara.
Tagad kucītei ir 4,5 mēneši un atkal sākas neēšana. Otrā sērija. Nepilnu nedēļu atpakaļ atkal vajadzēja no rokas sākumā piedāvāt, lai sāktu ēst. Bet šodien vispār, pat no rokas atteicās ēst. Viss. Tad nu šodien nolēmu taisīt eksperimentu - nu tā kā to būtu vajadzējis darīt: 15 minūtes bļoda stāv. Ja neēd, tad bļoda nost līdz nākamajai ēdienreizei. Nu, skatīsimies, kā mums ies. Ja kucīte svērtu ap 20 kg, tad laikam tik ļoti nesatrauktos. Vai arī tad, ja viņa būtu tāda apaļa, apvēlusies. Un vēl, domu, ka man patrāpījies varen izvēlīgs suns, arī esmu atmetusi, jo ēda taču pirms tam.
Pašlaik es domāju, ka varbūt tas ir dēļ zobu maiņas. Viņai pirmajā neēšanas periodā mainījās dzeroklīši un priekšējie griezējzobi. Tagad savukārt kārta ir ilkņiem. Lai gan īsti pamata tam nesaskatu, jo francūži negrauž barību, bet rij nost veselu. Bet varbūt tomēr... Es nezinu.
Nebūtu jau nekas traks, ja vien es nebūtu interneta dzīlēs uzdūrusies kādam rakstam par ēstgribas zudumu kucēniem. Rakstā bija teikts, ka kucēniem no vienreizējas atteikšanās ēst līdz pilnīgam apetītes zudumam ir pavisam neliels brīdis. Līdz ar to, diennakts bads var beigties arī letāli - suns vienkārši vairs neēd, nevar un viss. Tas biedē.
Redzēsim, kas būs tālāk. Došu ziņu vēlāk.