Bonny Rain wrote:Māra wrote:Spigana wrote:Es pieņemtu, ka kucēnam vienkārši negaršo tas, ko viņam dod, un ēd tikai tad, kad citādi jau vairs nevar iztikt.
Tā mans jaunākais arī darīja, bet manai šķirnei izvēlība ir diezgan populāra.
Kad ņēmi suni, zināji par šito niansi?
Jā, zināju, es daudz ko teorijā zināju par savu šķirni, bet saskaroties ar situāciju realitātē viss bija pilnīgi citadāk. Bija daudz apjukuma un izmisuma. Bet mans suns man ir iemācījis ļoti daudz pacietības un pielāgošanās spējas.
Bonny Rain wrote:Un vispār, nu kā??? KĀ??? jūs panākat, ka esat interesanti saviem suņiem. Interesantāki par visu pārējo. Es laikam esmu auksta zivs
. Mājās man ir ideāls suns, izpilda visas komandas pat bez kāruma, bet treniņā... Tīrās šausmas.
Es nemaz neesmu interesanta. Varētu kaut vai prom aiziet, mani pat nepamanītu. Nu nemāku es histēriski priecāties par to, ka sunce uz mani paskatās vai izpilda komandas.
Es laikam nevaru pastāstīt, tikai parādīt
Bet ja godīgi, es joprojām ar suni strādāju. Viņam tūliņ 3 gadi. Un joprojām es ne vienmēr esmu interesantāka par visu, BET - es nepadevos un ar putām uz lūpām ņēmos. Galvenais neatlaidību. Ir dažādas mantas, kas var būt sunim ļoti interesantas un piem, pieejamas tikai treniņos, pīkstošas vai čaukstošas. Ir saimnieks, kurš pēkšņi uzvedas jocīgi, lēkā, vicinās vai vēl sazin ko. Ir neparasts un interesants. Nu reāli tirinās.
Es jau galīgi ne eksperts vai treneris, bet atceroties apmācību suņu skoā - gāja jautri. Manam visvairāk strādāja, ja bēgu, mantu vilku pa zemi vai runāju ļoti spalga balsī. Slavēju, saucu spalgi. Ēdiens bija pats pēdējais. Arī tagad apbalvojums ir manta. Bet kā jau Spīgana minēja, man ir citplanētieši. Un jāmeklē katram savi triki. Otrs suns man otrādi - ieinteresēts ēdienā, tad nu protams apbalvojums ir tieši našķis, bet tas jau cits stāsts, jo dabūjām nemācītu 2gadīgu suni.
Bet bija daudz un ilgas neizdošanās, kamēr neatlaidība uzvarēja.
Kā jums ar treneri? Pie kā ejat? Tur padoms tiek dots, ko labāk darīt? Jo tieši uz vietas, redzot apstākļus un situāciju, var vislabāk ieteikt. Es tik tiešām te tikai uz atmiņām balstītu kko pļāpāju. Noteikti nevajag to uztvert kā mācību, jo katram sunim jau kkas savs
Nebija tā, ka dažās nodarbībās izdevās. Bija pat brīži, kad šķita, ka nekas nenotiek un tikai pēc laika (tāda laba laika
) pamanīju progresu.
Bet par ko REGULĀRI norāvos no treneres - neslavēju vai neslavēju tā, ka suns pamana, ka tiek slavēts. Un nudien, esmu ļoti introverta un kautrīga, bet kad iemācījos saņemties un paspiegt BRAVO!, MALACIS!, KĀDS LAAAABS! uttt, rezultāts nāca krietni ātrāk. Nu jau arī uz ielas nebaidos spiegt to Bravo!. Jo galu galā, tas ka pāris babuļi atskatās - nu un?! Man tak pēc tam ir tā vieglā dzīve ar suni. Ne jau viņām
Galvenais arī būt konsekventam. Ja skoliņā, tad arī mājās un uz ielas. Suņi ātrāk iemācās, kad var kko nedarīt, nekā darīt. Slavēt KATRU izdošanos, pat smieklīgākos sīkumus. Neļaut pašam pārtraukt komandas izpildi... un tie visi pārējie miljons sīkumi, ko pati mēģinu katru dienu atcerēties.