Kristes sarunas par suņiem :)

[Kriste]

Tiku es arī beidzot pie sava pļāpu stūrīša...
Doma sekojoša - man nemitīgi pa galvu grozās dažādi jautājumi par/ap suņu selekciju, zoopsiholoģiju, eksterjeru u.t.t. Un lai nebūtu jāpiesārņo "ēters", tad šīs domas, idejas un jautājumus izklāstīšu te!
Laipni visi aicināti šeit reizi pa reizi iegriezties un iesaistīties manos monologos!

[Eklēriņš]

Lieliski! Būs vēl kāda sakarīga vieta, kur iegriezties un padiskutēt

[Rotija]

Kriste, gaidam pirmo monologu jaunajā blogā!

[Kriste]

Problēma Nr.1.

Kaut arī angļu springers skaitās dikti mīļš mājas/ģimenes mīlulis, kāda Gabriella arī ir, tomēr attiecībā uz ārpusmājas sociālizāciju mums ir problēmas. Kaut arī Gabriella kopš mazotnes ir vesta uz tusiņiem, kā cilvēku, tā suņu, viņa visbiežākais ir sēdējusi man pie sāna un nedaudz bailīgi uz visu noskatījusies... Tāpat viņa vienmēr ir bijusi nedaudz bailīga/ir uzrējusi uz svešiem cilvēkiem līdz brīdim, kamēr viņš netiek kārtīgāk iepazīts, jo tad, satiekot nākamo reizi, viņš tiks sagaidīts ar milzum lielu daudzumu slapju buču. Bet viena angļu kinoloģiskā kluba pamatrakstura aprakstā pat bija minēts, ka springera riešana uz svešiniekiem ir normāla parādība. Kāpēc tā? Un kur es pieļāvu kļūdu? Suns ir vests kā uz paklausības, tā hendlinga nodarbībām.
Kas man vēl nepatīk? Ja pie Gabriellas spēlējoties kāds suns pārāk aktīvi skrien virsū - tad pirmā reakcija - netuvojies, es kožu! Ja suņi sapratīsies, pēc tam viss būs ok!
No retrīveru grupas suņiem es it kā gaidītu labestību arī uz svešiniekiem. No vienas puses tas nav slikti - man mājās ir sargs, protams, ka tikai sākumā uzries, pēc tam jau kārtīgi samīļos, bet tāpat ir droši. Bet no otras puses - kur ir šīs bailības robeža? Vai tās minimāla izpausme varētu būt atļaujama 8. grupas (medību) suņiem? Un vai tiešām šī īpašība varētu būt ielikta šķirnes pamatos?

[madzhy]

Es arī būšu lasītājs.. Patīk man saturīgas diskusijas.

[Eklēriņš]

Kriste, piedod, es īsti neizpratu jautājuma būtību! Kur ir problēma saistībā ar riešanu - to, ka nerej vai pretēji, ka rej?

Tie, kas lasīja rakstu Dienā par bīgliem, atcerēsies, ka tur bija minēts, ka varētu būt problēmas ar bīglu dzīvoklī, jo viņš ļoti daudz un bieži rej. Es tam īsti nevarētu piekrist. Suns ātri pierod pie apkārtējās vides, pie kairinātājiem un situācijas ģimenē. Ņemot vērā, ka man mājās bija/ir tīnis/jaunietis, tad augot un dzīvojot šeit, suņi sen ir sapratuši, ka reaģēt uz katru nāku/eju, durvis vaļā/ciet, kāds atnāk un aiziet - ir pilnīgi bezjēdzīgi! Tad jau jārej cauru dienu, bet kad tad ēst, gulēt un tusēt?

[Kriste]

Eklēriņš-
tas, ka mēdz uzriet uz svešiniekiem. Biklums sākotnējos kontaktos ar viņiem.

[Eklēriņš]

Manuprāt suns ir vienkārši piesardzīgs, neredzu tur nekā slikta. Vai tad springeram ir jābūt ļoti draudzīgam ar visiem, ieskaitot svešiniekus?

[Robins]

Pirmkārt, es noteikti nesteigtos risināt problēmu - vai 8.grupas suņiem tādiem jābūt. Lai šāds jautājums vispār parādītos, būtu jābūt šādai pieredzei ar vismaz 4-5 spanieliem no vairākām valstīm un līnijām. Katrs suns tomēr ir individualitāte, tāpēc pēc viena suņa uzvedības sākt risināt tādus "augstus" jautājumus nez vai ir vietā. Ja pavisam konkrēti, tad otrs vienīgais angļu springers, kuru daudzmaz zinu - Tims, tāds nav.
Otrkārt, nu tā vienkārši mēdz gadīties, ka citi suņi ir mazliet piesardzīgāki, kautrīgāki kā citi. Piemēram, BonBon arī pret svešiniekiem - gan cilvēkiem gan suņiem, sākotnēji izturas ar aizdomām. Viņa gan nerej (nu reizēm, uz suņiem) un pavisam noteikti - netaisās kost (tipiska pacifiste), bet cilvēkiem klāt iet piesardzīgi, suņiem - vēl piesardzīgāk (ja Julle nav 2m rādiusā), ar mazpazīstamiem suņiem nespēlējas.
Lote savukārt mēdz riet uz visu nepazīstamo.

[Eklēriņš]

Kriste, neaizmirsti arī to, ka Gabīte vēl ir ļoti jauna un viņas raksturs nosabilizēsies vēlāk. Vēl suņa uztveri stipri maina piedalīšanās tam paredzētajās nodarbēs - šajā gadījumā medībās. Katrā gadījumā Deko, kaut arī piedalīties medībās sāka visai nobriedušā vecumā, bet tas viņu ir izmainījis visai pamatīgi. Būtiskākais tomēr būtu pievērst uzmanību galējībām - ja suns ir ļoti bailīgs, izteikti agresīvs utt.

[Kriste]

Ok, ieviesāt lielāku skaidrību manā galvā. Vienkārši nebija īsti skaidrs - ja standartā rakstīts, ka biklums nav pieļaujams, tad jāsāk domāt, kur un pie kādiem apstākļiem.

[Kriste]

Vai suņi māk skaitīt? Nu tā, ar prātu, nevis pēc iemācītām prasmēm.
Nika māk. Tikai līdz 3. Jo katru reizi steidzoties uz dzīvokli, uzskrien līdz 3. stāva vidējām durvīm un gaida, kad ielaidīs... Bet mēs dzīvojam 4. stāva vid. durvīs.

Suns, kurš skaita:
http://www.youtube.com/watch?v=nntGSioZPl0&feature=related

[just ERGO]

hmmm.....es domāju, ka viņiem prātā ir tikai: "viens un tad vēl viens", kaut kā tā nevis 3, 6 vai 9.

[tija]

Manējie arī prot...līdz 2

Mamma viņus reizēm uzcienā ar banāna gabaliņiem - katram divus. Ja kādu reizi iedod vienu, tad neliekas mierā, kāmēr nedabū otru gabaliņu.

[just ERGO]

Atradu šādu ziņu :

http://www.paw-talk.net/forums/f9/can-dogs-count-7272.html

[Kriste]

Galvenās tēzes no Donalda Hamiltona (ASV) darba „Vakcinācija – ieguvums vai kaitīgums?”

Vakcīnu nozīme mūsdienās ir pārāk liela, ko veicina vetārstu un dažādu kompāniju vēlme nopelnīt. Tādēļ vakcīnu jautājumam mūsdienās ir vairāk „sportiska” forma.
Vakcinācija – mikroorganismu ievadīšana organismā, kuriem ir likvidēta spēja inficēt organismu.
Vetārstiem māca, cik ļoti vakcinēšana ir palielinājusi suņu un kaķu ilgdzīvotību un līdz minimumam samazinājusi pāragras nāves gadījumus jauniem dzīvniekiem, kā arī trakumsērgas inficēšanās gadījumus, sākot ar 20.gs. 50. gadiem. Vakcinācijas ēru ir aizsākuši Dženers un Pastērs.
Taču nevienam netiek mācīts, ka Pastērs dzīves nogalē ir atteicies no visām savām iepriekšējām teorijām un pievērsies vienai – „Mikrobs ir NEKAS. Visu nosaka vide, kurā viņš mīt.” Tāpat nevienam netiek stāstīts, ka Pastēra reālās praksmes rezultāti trakumsērgas vakcīnas jomā nemaz nebija tik spīdoši.
Kādā haskiju audzētavā pēc parvovīrusu (slimības simptomi – vemšana, caureja; bieži ar letālām sekām) potes saslima visi dzīvnieki ar šo vīrusu, ko izraisīja „dzīvā” vakcīna. „Mirusī” vakcīna šos saslimšanas gadījumus novērsa.
Vakcīnu efektivitāte bieži vien ir daudz zemāka par ražotāja solīto; tām ir daudz blakusefektu.
Vakcīnu kompānijas melo par dažu vīrusu nopietnību. Piemēram, koronavīrusu, ko parasti pavada dažas dienas ilga viegla caureja, kas nav bīstama, bet pret kuru iesaka obligāti vakcinēt.

Turpinājums sekos....

[Kriste]

Viena kompānija izstrādāja vakcīnu pret suņiem reti sastopamo Laima slimību. Pie tam šī saslimšana bija raksturīga tikai vienā valsts reģionā, kur dzīvoja savādāks ērču veids, kas pārnēsāja šo slimību. Protams, vakcināciju veica arī citos reģionos. Suņiem ar laiku parādījās blaknes, kas bija pārsteidzoši līdzīgas šīs slimības simptomiem.
Ikgadējā vakcinācija ir pilnīgi neizskaidrojama lieta... Tai nav nekāda zinātniska pamatojuma un imunoloģiskas izskaidrojuma. Cilvēkus taču arī nevakcinē katru gadu!
Suņiem reakcija pēc vakcīnas saglabājas ilgus gadus. Citkārt – visu mūžu! Lielākā daļa atkārtoto pretvīrusu vakcīnu nepalielina organisma aizsargspējas. Taču ikgadējās vakcīnas veido lielu daļu vetārstu ienākumu.
Katru gadu vajadzētu vakcinēt pret bakteriālajiem aģentiem! Tam ir zinātnisks izskaidrojums.
Dažādi vīrusi apdraud tieši novājinātus organismus, tādēļ svarīgāk būtu stiprināt suņu imūno sistēmu.
Vakcināciju rezultātā notiek genofonda novājināšanās, kas noved pie dzīvnieku veselības stāvokļa pasliktināšanās.

Slimības vienmēr ir bijusi normāla civilizācijas sastāvdaļa. Autors min piemēru, kad kāds bērns, pēc vairākkārtējas izslimošanas, kuru pavadīja drudzis, katru reizi kaut kā attīstījās. Pēc pirmās slimošanas viņš sāka staigāt, pēc otrās – runāt. Bērns netika vakcinēts. Tieši izslimošana stiprina organismu, veicina attīstību.
Autors min piemērus, kad kāda dzīvnieka saslimšana (cistīts) sākas noteiktu laika pēc vakcinēšanās.
Bērnu kombinētā vakcīna var izraisīt zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu.

[Kriste]

Pirms parvovīrusa vakcinēšanas sākuma suņiem nebija sastopama tāda saslimšana kā kardiomiopātija.
Pēc vakcinēšanas pret trakumsērgu pieauga hiperseksuālu suņu skaits. Tāpat uz vecumu pieauga suņu skaits ar dažādiem neiroloģiskiem traucējumiem.
Autors nav pilnīgs vakcīnu pretinieks. Uzskata, ka obligāti vajadzētu vakcinēt 10-12. nedēļā pret mēri, pēc 2 nedēļām pret parvovīrusu. Imunitātei vajadzētu izstrādāties uz visu mūžu. Nedrīkstētu vakcinēt abas vakcīnas vienlaicīgi. Autors neiesaka vakcinēt pret Laima slimību, koronavīrusu un leptospirozi. Ja sunim ir reāla iespēja saslimt ar hepatītu, tad var vakcinēt.
Obligāti – trakumsērgas vakcīna.

Vēlāk būs nedaudz par suņu homeopātiju.

[maksis]

Autors neiesaka vakcinēt pret Laima slimību, koronavīrusu un leptospirozi.

Par šo var sīkāk? Kopš manas mammas suns nomira no leptospirozes, man pret šo vakcīnu ir īpaša attieksme. Viens gan - ātrāk par pusgada vecumu nevakcinēju pret šo slimību.

[Kriste]

Autors min vairākus iemeslus, kāpēc nevakcinēt pret leptospirozi:
-) leptospirozes vakcīna izraisa dažādas allerģiskas reakcijas;
-) tā ir reti sastopama bakterioloģiska saslimšana (bet te jāņem vērā, ka raksta autors ir vets no ASV, kāda situācija ir mūsu pusē man nav zināms);
-) vakcīnās izmantotais baktērijas serotips, nesakrīt ar to kas izraisa saslimšanas.
PIe tam šai vakcīnai esot vesela kaudze ar blaknēm.

p.s. iepriekš rakstītais nav nebūt mans viedoklis! Tās ir augstāk minētā raksta autora teksta "izvilkumi", kas nebūt ne vienmēr sakrīt ar manu viedokli!