Šorīt...
Izvedu Miju staigāt. Tā kā mums meiteņu dienas pilnā plaukumā, vedu vēlāk kā parasti, kad lielais vairums suņu jau devušies uz mājām. Aizejam - pastaigu vietā tikai viens suns - paveca boksera jauktenīte, mūsu "kociņsuns" Renda. Viņas ar Miju saprotas lieliski - Renda skrien pakaļ kociņam, Mija skrien pakaļ Rendai - ideāla kombinācija īsai pastaigai.
Tā nu abas laimīgi skrien, skrien, skrien, līdz Mija sāk klibot. Paskrien soļus piecus, tad kreisā priekšķepa gaisā un uz trim kājām steberē pie manis.
Man sirds ar skaļu blīkšķi nogāžas kautkur papēžu rajonā. Kreiso priekšķepu Mija sagrieza maijā. Smagi sagrieza. Kavetā sašuva visu, ko varēja, bet sekas ir jūtamas - viens pirksts īsti neklausa, ne vienmēr nostājas līdzeni pie zemes. Tā nu, kamēr suns ar izmisīgi nelaimīgu sejas izteiksmi klumburo pie manis, prātā pārcilāju viisas iespējas...
Atklumburē, apsēžas, ķepa gaisā - "mamm, glāb!"
Iztaustu sagriezto pirkstu - nekādas reakcijas, iztaustu locītavu - viss it kā kārtībā, nekādas reakcijas. Palaižu ķepu vaļā. Mija pieliek ķepu pie zemes un atkal augšā - "Palīgā!"
Man jau pavisam šķērmi ap dūšu paliek.
Ņemos taustīt augstāk, un...
...atrodu...
Zem elkoņa spalvās ieķērusies dadža pogaļa. Ziniet, tās apaļās un pūkainās, no kurām bērnībā visādus zvēriņus lipinājām?
Izņemu, un Mija laimīgi aizskriien dauzīties.
DADZIS. Kliba ķepa un baisa drāma. Dadzis. Un īru vilks....
Mammai īstenībā ir taisnība. Kad Mija dabūja savu pimo CAC, mamma viņu par cacu sāka saukāt. Un te nu ir pierādījums. Nu kurš normāls suns uztaisīs drāmu no spalvās ieķērušās dadža pogaļas?
Ja viņa turpinās tādā garā... nopirkšu rozā kaklasiksnu ar briļukiem, un rozā bantītes kā Jorkšīras terjeram. Viss. Caca, vai zinies. Es esmu dusmīga!