Nu ko! Sākšu ar iepazīšanos. Esmu mazs žiperis, kuram patīk dauzīties, baudīt dzīvi un ik pa brīdim sastrādāt kādu jautrību, lai uzjautrinātu savus saimniekus. Maijā es nosvinēju savu 2 gadu jubileju, tātad esmu jau nobriedis, dzīves gudrs, ar saviem uzvedības modeļiem un raksturiņu suns. Atļaušos piebilst - labākais no visiem suņiem. Bet neķeriet kreņķi - augsta pašapziņa nav nekas slikts, ja tas neiet vienā ķepā ar iedomību, vai ne?
Eh, ko te daudz stāstīt, paskatieties paši. Vai neesmu izcili glīts eksemplārs?
Labi, labi, par gaumi jau nestrīdās, bet katrā gadījumā mani saimnieki man liek justies kā visskaistākajam, mīļākajam, svarīgākajam sunim. Diezgan ātri to sapratu, tāpēc, atzīšos, dažreiz to cenšos izmantot savā labā, lai dabūtu kādu papildus gardumu vai sastrādātu kādus nedarbus, jo zinu, ka tāpat būšu The Best.
Es protu žēlīgi skatīties acīs un mutē tik pacietīgi, ka neviens nespēj manam skatienam pretoties un nepadalīties ar gardumiem, ko pats lopsē iekšā. Galvenais ir pacietība un nenolaists skatiens, jo aktīva izspiešana nestrādā tik labi, cilvēki "sacepās" un saka - slikts suns. Bet ar maģisko izspiedējskatienu un cilvēka hipnotizēšana es vienmēr esmu panācis savu, turklāt vēl ar uzslavām par to, cik kārtīgs, pacietīgs suns. 
Un varu derēt, ka maniem saimniekiem nav ne mazākās nojausmas, ka tā ir tikai efektīva cilvēku dresēšanas metode. Ha! 
O, iepazīstināšu Jūs ar savu cīņu biedru, kompanjonu, draugu vai vienā vārda - spalvaino čomu Lakiju. Kopš pirmās reizes, kad satikāmies, es jau sapratu - šis suns viens galā netiks. Nācās ņemt viņu savā pakļautībā. Problēmu nebija - pirmajā sekundē jau bija skaidrs, ka turpmāk mājās saimnieks būšu es. Lakijs ir pārāk maiga būtne, lai uzņemties pienākumus, viņš tāds sapņotājs, bišķiņ pa gaisu, bet nekas - es jau viņu ik pa brīdim paaudzinu. (hehe, tāpat kā viņš mani). Esam laba komanda. Re ku ir mans kušķītis:
Nu ko, draugi, tas tā īsumā, pirmais ieraksts. Ja es varētu, ja man būtu tāda iespēja, es jūs visus, visus, kas deva man otru iespēju dzīvot, kas palīdzēja mani atrasts un atrada, kas sūtīja visas labās domas un novēlējumums, kas bija līdzās savās domās, visus, visus jūs samīļotu tiiiik stipri:
PALDIES, KA DEVĀT IESPĒJU MAN VĒL UZKAVĒTIES ŠAI SAULES PUSĒ KOPĀ AR SAVIEM MĪĻAJIEM!
(ja kāds vēl nezin manu stāstu, tad te var pameklēt:http://www.suni.lv/viewtopic.php?f=14&t=2954 )
Un man bija tāds miers - mājas... Es tikai nesapratu, kāpēc visi apkārt tā satraucās - kur liksim būri, kā iekārtosim guļvietu, kā nesīsim ārā, zāles tādas un šitādas, režīms gulēt, nestaigāt, brūces tīram, utt Visi kaut ko stresoja man apkārt, kamēr es pilns sirdsmiera gulēju gultā un ar vienu ausi klausījos, bet domās biju jau pagalmā sargājot savu teritoriju. Centos piecelties, bet nesanāk..sapratu, ka sargāšana uz kādu laiku būs jāuztic Lakijam, jo man tiešām trūkst spēka...un saimnieki arī saka, lai ņomierinos, čuču, nesatraucos.. Bet Lakijs, nu viņš, tik maigs kā ziediņš, ko viņš var nosargāt, viņam cirkā vajadzētu uzstāties nevis sargu tēlot. 
Kārtībai jābūt!
Visi bija iedomajušies, ka es dzīvošu, gulēšu būrī! HA! Šajā? 
Ehh, neviens manī neklausījās, tāpēc nolēmu nokost divus kaķus ar vienu kodienu, un rīkojos. Ielika mani būrī ar šito plastmasu. Hihihi... un es tādu trādi rīdi sataisīju. 
Jā, ir sāpīgi, bet es spēju nostāvēt. Un tomēr, saimnieki saka, ka nedrīkstu, jo jāgaida, kad saaugs kauli. Nekas cits neatliek kā gaidīt. Bet tikmēr man ir jāsamierinās ar to, ka dabiskās vajadzības nokārtoju diezgan dīvainā stāvoklī. Nē, nu ok, kad jau notiek "process" man atļauj stāvēt, sēdēt pašam, bet līdz tam, kamēr saņemos, mani tur kā ķerru. Sākumā turēja ar dvieli zem vēdera pakārtu gaisā. Nu bāc - ziniet, cik neveikli jutos? īpaši, kad katru reizi gadījām apčurāt to dvieli..? Un tad vienā diena tapa super izgudrojums, kurā pats jūtos ērtāk un arī saimniekiem vieglāk: 
Ko tur daudz domāt? Es jau esmu vesels, gribu skriet, vārtīties, dauzīties... 
Šitajā aukstumā??? Nē, nē, es neko tādu nepieļaušu. Kaut ko dzirdēju par vannu, par Somiju, par meklēšanu. Ehh, kas zin, kas mani sagaida tālāk...
Diemžēl Latvijā nav tādu suņu rehabilitācijas centru kā Somijā, Krievijā, ASV.. 
