Labs vakars!
Es ilgi domāju un tomēr nolēmu pastāstīt kā tikām pie Grantiņa.
(Nepārprotiet es nevienu nenosodu-ja tā var teikt!) Kad sadaļā ''jautā un saņem atbildi''jautāju pēc palīdzības, bij cilvēciņi kas norādija uz manu neapdomīgo rīcību,iegādājoties Suņuku. Bet tam visam apakšā ir savs lielais Bet!
Tad nu lūk stāsts sākas ap jāņiem.
Ar vīrabrāļa gādību mums pavērās iespēja tikt uz dzimto pusi Talsiem.
Uz to brīdi mums bij jau visi zvēriņi ko augstāk var aplūkot(izņemot Grantu)+suņuks. Parastais latvju ''dvorterjers''- itkā takša un pūdeļa jauktenītis, jau visnotaļ cienijamā vecumā. Nedzīvojam pasakā un sapratām ka suņuks jaunāks nekļūs, un ka gluži neizbēgams ir viņa gājiens pa varavīksni.
Tātad: priekšā stāvēja brauciens uz divām dienām, ko iesākt ar zvēriņiem-mazajiem jau viegli sarunāt aukli,bet Čapsīts (tā suņuku sauca)večuks ar savu Raksturu un kuru katru vis sev klāt nelaidīs,kur nu vēl laukā kopā ies!
Jāņem līdzi-domāts darīts. Aizbraucām, izciemojāmies sagaidijām vīramāsas meitiņu, pārvedām jauno ģimeni mājās un tālāk uz savu Aizkraukliju uzņēmām kursu.Vēlu vakarā bijām klāt. Itkā suņukam ne vainas.Noguris no brauciena-nu tāds omulīgs, ņemot vērā vecumu.
Nākamā rītā gan sajutām ka večukam uzbrucis vecums-ar vīru ārā negāja-lai gan tas viņam Dieva vietā!
Pusdienas laikāar lielām mokām un ar nešanas palīdzību pierunāju ka jāiet tomēr laukā.Rezultāts stāveja sabozies, pāris soļu pačāpoja, savas vajadzības nokārtoja un viss, vajag istabā.
Nākamais rīts jau labāks, suņu opis jau jestrs -labprāt ar vīru gāja laukā, no rīta, pusdienas laikā ar mani, vakarā pat līdz parciņam tepat pie mājas aizčāpojām. Nospriedām ka suņuks bij pārguris no brauciena.
Pēc pāris dienām atkal vecums klāt, itkā nepietiktu ar to ka suna puika laikā negrib iet- pamaniju ka zem astītes tāds kā jēlumiņš parādijies. Parādiju vīram -teica salaizijis!
Pēc pāris nedēļām jēlums jau krietni lielāks un pat asiņo -sekoja veta apmeklējums. Izrakstija ziedi esot jāsmērē,nedrīkstot laizīt-ej nu tu viņu novaktē.
pēc apmēram pāris mēnešiem, bumbulis tajā vietā kur bij pušu!
Ne struto nekā nu kā pummpa-vēl pēc pāris dienāmjau pušums tur un bumbulis lielāks.
Sekoja atkal veta apmeklējums-izrādijās ka tas tikai ''pumpuriņš'' kas redzams ārpuē. Esot audzējs.
Man liekas ka tad arī tā pa īstam sapratām ka diez vai mēs kopā pavasari sagaidīsim. izčamdija vets viņu iedeva zāles kas jādod vitamīnus un palaida mājā. Un ik pārdienu opītim uzbrūk vecums.
Gāja laiks un audzējs pieņēmās apmēros, bet suņuks ēda labi,bij jautrs labprāt gāja laukā-nospriedām ka nav tik ļauni kā izskatās.
Tad sekoja 11.novembra rīts-biju darbā,atskaneja zvans no vīra viņa omīte esot naktī mirusi!
Tātad atkal jābrauc uz Talsiem,bet šoreiz saprotam ka suņuku līdzi ņemt nevaram-jo vecītim tā jau grūši iet.
Sarunājām aukli-kas ņemot vērā brauciena iemeslu nebij grūti. Jau pēc bērēm zvana mūsu aukle un stāsta ka ārā suņuks ejot,bet īpaši nekur negrib staigāt, grūti viņam esot.
Atbraucām mājās un sapratām ka nu jau tas tikai laika jautājums kad Večuks mūs pametīs.
Vīrs jau tā bij, maigi sakot, sabrucis un tas viss tik pasliktināja situāciju.
Braucām atkal pie veta -saka varam operēt, bet diez vai viņš pamodīsies!
Nolēmām ka ļausim viņam dzīvot un varbūt izklausīsies stulbi,bet vīrs sarunāja ka večuks pats pateiks kad ir laiks. Bieži redzēju vīru sēžam ar suņuku vienatnē un ilgi runājoties.
Pienāca Decembris, pagāja svētki,bij večukam labās un sliktās dienas,bet likās, ka to labo ir krietni vairāk.
Un tad pienāca vecgada vakars-par cik Čapa bij dzimis 01.01-bij jāsapucē jānomazgā lai ne tikai mums prieks bet večukam ar(viņam patika mazgāties, pie nosacijuma ka mazgāju es),visu dienu suņuks bij tāds nekāds un tad es pamaniju ka audzējs ir daudz daudz plašāks nekā mēs domājām. Kāds teiks vieglprātība kāpēc nevedāt suni biežāk pie veta?
Bet atbilde jau bij zināma -iemidzināšana!
Gala rezultātā večuks pats no mums aizgāja 05.01.2012.
Vīrs, īsti nebij paspējis, sagremot Omītes aiziešanu-un atkal spēriens pa pakaļu. Viņš to suņuku bij lolojis tik ļoti-saprotams ka sāpe bij neizsakāma.
Varbūt no manas puses vieglprātīga rīcība,taču kad sapratu ka večuks grasās mūs pamest, jau sāku meklēt pēcteci. Tajā brīdī zināju ka jānovērš vīra domas no visām šīm sāpēm un kas gan labāk var dziedēt kā maza radībiņa,kas prasa mīlestību un rūpes.viss pārējais atkāpjas otrajā plānā.
Tātad ar visu šo gribēju pateikt ka Grantu pirku ,lai ''pagrūztu'' vīru nokārtot mednieka apliecību, un galvenais lai vīram nesāpētu,vai drīzāk lai nav laika par to visu domāt. Bij ļoti ātri jāatrod mazo radībiņu-un nebij svarīgi cik titulētiem vecākiem dzimis no kurienes nācis! Prātā man tanī brīdī nebij ienācis ka kucēns ar papīriem prasa tik rūpīgu gatavošanos.
Bij iespēja dabūt un tas bij galvenais!
Ceru ka ar tomātiem gluži mani neapmētāsiet,bet pacentīsieties saprast!