Mana atskaite
Man prieks, ka kārtējo reizi ir izbaudīta jauka atmosfēra, sausa mute, dubļi, cīņa ar sevi un bezgalīga analīze par to, kā varēja būt Jāatzīst, ka letiņu kompānija ir kolosāla. Paldies visiem par to! Arī man jāpateicas Raimondam par mazo tehnisko palīdzību, kad pirms otrās dienas starta konstatēju, ka pakaļējais zobrats staigā. Raimonds atklāja vainu, biki pievilka, un teica, ka varēšu sacensības nobraukt. Varēju Lai gan neteiktu, ka tehnika labi nostrādāja. Kaut kas čakarējās ātrumu pārslēgšanā uz leju, un tā kā kāpums ir garš un aizmugure bija jāpārslēdz vairākkārtīgi, laiks tika zaudēts...
Pirmajā dienā bija reāla iespēja iebraukt 11 minūtēs. Hilux uz starta izgāja labi, netesās gan kā dulls startā, bet es to arī negribēju. Pirmais nobrauciens 400 m garumā bija salīdzinoši lēns. Ar Ziku 2009.gadā man tur ātrums bija 40,9 km/h. Ar Hilux pirmajā dienā 35,2 km/h, otrajā vēl lēnāk. Neesmu pārliecināta par viņu, un viņš par sevi, tāpēc nolēmu neriskēt un nelidot. Tā arī bija, ka pie katra krustojuma viņš mazliet tā kā apjūk un nomet tempu (nevaru viņam pagaidām iemācīt paļauties uz manu „taisni” par 100%). Ja testos lielā ātrumā, šāda raustīšanās man varētu beigties sāpīgi. Pēc nobrauciena dubļu zona, kuru varēja sākumā apbraukt, turoties ceļa vidū (otrā dienā arī ceļa vidus bija pārvērties dublīšos). Hilux labprāt izvēlas ne ūdens ceļu, piesardzīgi virzamies ārā no dubļu zonas. Pēc tam taisns meža ceļš, un es priekšā ieraugu sportisti, kas startēja pirms manis. Hilux tāpēc nepaātrina tempu, un arī es braucu ne uz pilnu klopi, atceroties par garo cēlienu, kas prasīs daudz spēka. Nākamā dubļu zona ir īsa, seko „elkonītis” pa labi uz grantinieka, un uzreiz pret kalnu. Hilux grib iet parunāties ar tiesnešiem, un esmu spiesta pavelkot atgādināt viņam, ka viss nav beidzies. Hilux saprot, ka būs jāskrien tālāk, un uzsākam garo kāpienu. Nu jau pavisam tuvu redzu priekšā esošo ekipāžu. Tā kā nezinu par Hilux apdzīšanas spējām, iestresoju, bet... izrādījās, ka man vairāk jāpaļaujas uz suni Diemžēl ekipāžas suns, kuru panācām skrien pa diagonāli, un neskatoties uz manu balss saucienu, ka tuvojos, mašere nesavāc suni. Esmu spiesta nosist tempu, savācu Hilux blakus, un iebraucu ar velo starpā, lai panāktais suns neizdomā uzklupt Hilux. Paejam garām, un nopriecājos par manis izvēlēto taktiku. Atraujamies, un panākam nākamo ekipāžu. Tas pats stāsts. Tomēr man nav pilnībā jāapstājas, un jau braucot nolemju protestu nesniegt, jo apzinos, ka uz abiem suņiem zaudēju kādas sekundes 10 kopā. Hilux pagurst, bet tajās vietās, kur ceļš ieguļās līdzens viņš skrien ļoti labi. Pēdējā kāpiena zonā pamanu, ka esmu pavilkusi sev līdz vienu sportisti, ko apdzinu, tomēr pēdējā km mēs atraujamies. Finišs – mana kļūda. Neesmu sunim iemācījusi, ka jānostrādā līdz galam, un finišs ir tikai tad, kad es teikšu. Tāpēc nesanāk tāds smuks stiepiens, bet nav arī baigā pierunāšana.
Starts ar Hondu. Galīgi auzās Paskatījos savus laikus ar Ziku 2009.gadā. Tie bija labāki Būtu iebraukusi 7.vietā. Pirmais km ir pierunāšana vispār skriet. Honda stājās nost. Dubļu zonā mūs apdzina samojeds, un tikai pēc kāda brīža Hondai pamazām atvērās skrietvēlme, un mēs uzsākām ceļu. Tā kā jau biju gatava uz šādu Hondas gājienu, nebija ne vilšanās, ne rūgtums. Braucu ar domu – just for fun. Tomēr garajā kāpienā mēs panācām samojedu un vēl vienu ekipāžu. Samojeds mums uztaisīja kloķīti un apdzīšanas brīdī nogrieza ceļu tā, ka nevarēju viņu vispār apbraukt. Bija jāapstājas. Apdzinu, kad saimniece savāca suni. Braucam tālāk. Jau barā – ik pa laikam apdzenot viens otru. Finišējam. Samojeda saimniece pienāk pie manis, atvainojas. Es saprotu, ka viņa apzinās kļūdu, un protestu nesniedzu, turklāt ar Hondu neeju uz rezultātu.
Kas vēl? Ja pareizi spēju saprast, Hilux ļoti ātri atjauno spēkus. Pēc 15-20 minūtēm pēc finiša nekas neliecina, ka viņš būtu skrējis. Tāpat apzinos, ka viņš fiziski var skriet vēl ātrāk, bet mums jāstrādā pie pašpārliecinātības iepotēšanas
Otrā diena. Tā kā startēju ārpus savas pamatgrupas, man starta laiki nemainās attiecībā pret tām dāmām, ar kurām kopā startēju vakar. Saprotu, ka panākšu tās tāpat kā vakar, un šoreiz esmu kaujinieciskāk noskaņota attiecībā uz apdzīšanas momentiem, jo man „pakausī elpo” vismaz 3 konkurentes. Tikpat piesardzīgi nobraucu pa kalnu, vēl piesardzīgāk izbraucu dubļus, un laižam! Atkal čakars pie elkonīša, pacelt tempu pret kalnu nav viegli, bet izdodas, un turpat priekšā jau redzu ekipāžu. Uzsvilpju, lai zina ka tuvojos. Nolemju riskēt un laist Hilux bez drošinājuma. Mēs paejam garām pilnīgi bez problēmām. Nekāda atskatīšanās vai tempa nomešana. Pēc pārsimts metriem panākam nākamo ekipāžu. Atkal uzsvilpju, suns tiek savākts, un mēs atkal bez kavēšanās paejam garām. Man liekas, ka temps ir augstāks nekā vakar. Izdaru vēl vienu kļūdu īsi pirms finiša, kur visu trasi klāj peļķe. Negaidīju, ka Hilux gribēs dzert (parasti man ar viņu treniņos nav problēma), un man pat prātā neienāca, ka viņš apstāsies, lai padzertos. Rezultātā nometu tempu, tad zaudēju sekundes pie tempa atjaunošanas, un finišējam ne tik labi, kā vajadzēja. Rezultātā laiks sliktāks par pusminūti, kā iepriekš, un es ilgi domāju kā tas var būt. Ļoti būtu noderējusi ierīce, kur varētu salikt abu dienu laikus pa posmiem (pa 100m piemēram) un tad analizēt, kas, kur, kad...
Hondiņš vispār man nobraucienā apstājās, un kaut ko man mēģināja iestāstīt. Tikai es nesaprotu, un nesaprotu ko Tad mums garām palidoja Iveta ar Balu, un Hondiņam saslēdzās pareizie zobrati. Līdz grantiniekam nobraucu ar viņu Ivetai aizmugurē. Aiz elkonīša pamanu Taivi, kas diskutē ar savu suni. Iveta man paliek aizmugurē, pēc mirkļa panāku vēl 2 ekipāžas, apdzenu, un vienā brīdī dzirdu, ka aiz muguras kaut kas lido Mums garām palido Čukotkas puisis ar skūteru tādos tempos, ka Honda izbīstas un ielec grāvī Vēl kādu brīdi redzam viņu priekšā, un tad viņš mums pazūd no skatiena. Finišējam diezgan labi, un es sabučoju savu mazi haskijmeiteni par to, ka viņa mani ir atvedusi līdz finišam.
Rezumē: Hilux vēl daudz jāmācās (es aizvien braucu ātrāk par viņu). Honda – atverās kompānijā, līdz ar to būs tikai 2 un vairāk suņu komandas sastāvā. Neteikšu, ka esmu sajūsmā par rezultātiem, jo, pirmkārt zinu, ka Hilux var skriet daudz ātrāk, otrkārt, otrā dienā uzzināju, ka Jevgēnijai B. malamuts sakoda kāju diezgan nopietni, līdz ar to uzskatu, ka nav īsti godīgi cīnīties ar pretinieku, ja viņam ir nopietnas veselības problēmas. Bet citādi, kā jau Ģirts teica, EST būs ļoti interesanti – tiešām, uz kopvērtējumu šobrīd pretendē saujiņa dāmu Distance atkal būs izaicinājums – ātra, plakana un gara, kas prasīs lielāku izturību sunim, ne tik daudz braucējam (trase, cik sapratu, nav tehniska). Es gan plinti krūmos nemetu, bet abas Jevgēnijas man būs ļoti grūti panākt (proti, pareizāk laikam jāsaka – atrauties, lai uzaudzētu laika intervālu gana lielu), savukārt par trešo vietu varētu cīnīties jau ar līdzīgajiem.
Ak jā, Hilux vēl palīdzēja Reinim, un ievilka viņu 3.vietā bērnu kanikrosā
Un no sirds – sveicu pārējos letiņus (par Mārtiņu īpaši) ar rezultātiem!!! Kā arī cīņu biedrus no RUS, LT, EST un PL!