Ilze, tādi "devaisi" kuri ieraksta visus parametrus brauciena laikā ir samērā daudz. Kaut vai no "Garmin" vien ir kādas ~10 variācijas.
Man bija doma jau šoreiz izmantot, bet nedēļas nogalē sakrita kaudze ar neatliekamiem darbiem un tādā steigā nevarēju sagatavot "gadžetu".
Kā tas izkatās Lejas Trezoru mačos var redzēt šeit: http://app.strava.com/rides/23548247
Lai pasekotu ātrumiem jāizveido savs "account" un tad jānospiež "Performance" un jāieķeksē "speed".
Sajūta var būt maldīga, bet līknes parādīs kas notika trasē samērā precīzi.
Paturpinot tēmu par Kernavi.
Sāksim ar to ka man velosezona beidzās tikai nupat un BJ treniņus atsākām nesen. Jūtot ka BJ sacensības tuvojas ar gaismas ātrumu, upurēju gada velopasākumu Igaunijā un pievērsos BJ. Atšķirībā no Jadogonai (Kauņa) trases, šī bija kalnainākā apvidū bet tehniski ļoti vienkārša (nosacīts trīsstūris). Izbraucot trasi bija skaidrs ka visu noteiks suns un braucēja meistarība lielu lomu nespēlēs. Jo startā ātrs nobrauciens, tad seko neliels peļķu/dubļu posms, un tad garš posms pret kalnu ar mainīgu slīpumu. Veimāriešiem šāda trase ir par 80% parocīga, pret kalnu viņi ir monstri (var noturēt ~30 km/h), bet no kalna ieslēdzas ātruma limits ~45 km/h (fizioloģiski tas ir tuvu komplekcijas spējām). Greisteri pret kalnu iet līdzīgi, bet no kalna un plakanajos posmos mierīgi ~50 km/h (iespējams atslodzes brīžos pat nedaudz ātrāk).
Pirmajā dienā Bucis no starta aizgāja tīri labi, arī dubļos nešķiroja peļķes (laida pa vidu), tālāk sekoja plakans posms un Buča momentānais "STOP", atrums bija tieši tik liels, lai ar nobloķētiem ratiem šļūcot es pārvilktu šļeiku pāri galvai (it kā ātri, bet sakārtot šļeiku čakars bija). Nākamo kilometru braucām blakus, viens uz otru skatoties, kurš pie visa vainīgs. Aiz pagrieziena sākās pret kalnu, kaut kas Bucim saslēdzās un puisis sāka vilkt (~30 km/h), bet jebkurā gadījumā es varēju pavadu atslogot, tātad vajag ātrāk. Kaut nedaudz, bet prieks ka nākamajos kalnos Bucim entuziasms nenoplaka un vilka tik pat sparīgi, acīmredzot patreiz ātrāk nevaram. Pēdējā trases trešdaļā mūs panāca Kraiņevs (manuprāt teorētiski ātrākais suns šajā posmā), apdzīšana notika plakanā posmā, taču ātrumu starpība nebija liela (~5 km/h), manevrs tika pavadīts ar kārtīgu devu trīsstāvīgiem, Bucim šāda bļaustīšanās nebija skaidra un neko sliktu negribēdams pārkārtojās un pretējo pusi, teorētiski man bija jālec viņam pakaļ, taču Kraiņevs bija jau ļoti tuvu (tāds manevrs varētu tikts tulkots kā ceļa nogriešana), tamdēļ paliku savā pusē kur esmu un pievelkot pavadu mēģināju Buci pārvilināt atpakaļ (diemžēl bez apstāšanās tas neizdevās). Kad Kraiņevs bija garām varēju patestēt kas ir kas, jo sekoja nedaudz stāvāks kalns un mēs joprojām elpojām viņam pakausī tā tas turpinājās līdz finišam (pa ceļam apdzenot kādu pārīti ar konkurentiem).
Gintai Kimis vilka visu trasi, vienīgi pati nejutās labi un meitenes ar greisteriem viņu panāca.
Otrā diena mūs pēc ilgstošā nakts lietus sagaidīja ar saulīti, tas bija patīkami. Gintai pašsajūta nedaudz uzlabojās un braukt kļuva vieglāk, Kimis strādāja cik spēj, bet liekas ka nogurums lika par sevi manīt, jo laiks abās dienās bija līdzīgs. Starp citu otrās dienas laiki lielākai daļai braucēju bija nedaudz sliktāki nekā pirmajā dienā (parasti ir otrādi).
Mums ar Buci otrā diena sākās ar totālu negribēšanu kāpt ārā no mašīnas. Vēlāk arī startā vēlme doties atpakaļ uz auto dominēja. Trases pirmajā daļā braucām pēc "piena uz veikalu", no sac. režīma ne smakas. Tuvojas trases tālākā punkta pagrieziens un notiek klikšķis, sākās vilkšana. Par cik bija skaidrs ka rezultāts būs viduvējs, nolēmu kļūt pasīvs un ļaut Bucim vilkt "treniņa nolūkā", līdz galam (tā lai pavada neatslābst). Bucis pieņēma šo izaicinājumu, ātrums iespējams bija nedaudz zemāks, taču pieturējāmies pie konstantas vilkšanas.
Secinājumi, Bucim jātrenē starts un stabilitāte trasē, Gintai beidzot Kimis iet stabili, tagad jākāpina ātrums. Protams ka Paņuhinu eirodogi bija galvas tiesu pārāki par jebkuru šķirnenieku (bez komentāriem), taču arī viņi ir ņemami (vismaz es ar Kraiņevu varu cīnīties).
Prieks ka Luka ar Reini varēja pamačoties un puikas tika uz pjedestāla. Vēl prieks ka LV braucēji bija saliedēti un komunikabli ar visiem (bet tā jau laikam ir vienmēr).
Mārtiņam paldies par "kick" analīzi. Tagat fokuss uz suņu ātrumu.
Sacensību bivoka atmosfēru var nojaust no bildēm (Lindas links uz pikasu). Ja kas, tik raita sacensību organizācija nebija manīta līdz šim, Indrei paldies.