Ievada vietā
Ilgi domāju, vai man vajag savu dienasgrāmatu, jo šeit jau lasāmvielas netrūkst un kam gan būtu interesanti kārtējā suņinieka apraksti par viņa pastaigām un mācībām ar suni, jo nekādu milzuminteresanto piedzīvojumu mums (pagaidām) nav. Taču ir tā, ka šī dienasgrāmata ir vajadzīga, pirmkārt, jau man pašai priekš sevis, jo mana sajūsma par dzīvi ar suni nu jau ir pieaugusi tādos apmēros, ka vēlos tajā dalīties ar citiem. Un kurš gan cits tik labi to sapratīs, ja ne citi suņinieki. Tāpat arī vēlos pierakstīt piezīmes un pārdomas par treniņiem un mācīšanos, varētu būt interesanti pašai to vēlāk pārlasīt. Un laikam jau esmu savā ziņā virtuāla ekshibicioniste, jo man patīk rakstīt publisku dienasgrāmatu, nevis piezīmes sev blociņā. Tad nu laipni lūgti, priecāšos ja kāds šo visu arī lasīs, un ja ir kas sakāms, piebilstams vai jautājams- droši! Par suņiem varētu runāt un runāt... Visvairāk šeit rakstīšu par savu tagadējo suni- vācu aitu suni un to, kā mums iet ar mācībām- mūsu tālais mērķis ir IPO, bet šobrīd viņam ir tikai 5 mēneši un esam ceļa pašā sākumā. Tad nu rakstīšu par to, kā mums iet ceļā uz mērķi.
Par mani un to, kā kļuvu par suņinieku
Suņi man līdzās ir bijuši, cik vien sevi atceros. Kad piedzimu, mūsu ģimenē bija "vilkveidīga" sunene Džesija. Cik man ir stāstīts, Džesija esot mani ļoti sargājusi un uzpasējusi. Džesija bija mana vectēva suns, viņai ļoti patika braukt ar moci (blakusvāģī), jo mocis parasti veda uz mežu vai peldēties. Diemžēl šai patikai bija arī negatīvs aspekts- kad mocis stāvēja garāžā, neviens, izņemot vectēvu, nedrīkstēja tam tuvoties- Džesija rēja un varēja arī iekost. Cik atceros, viņai vispār bija diezgan nelāgs raksturs, tomēr man viņa iekoda tikai vienreiz- kad ieķēros viņai astē. Tomēr kodiens nebija stiprs, laikam jau Džesija saprata, ka esmu bērns. Džesija daudz laika pavadīja pie ķēdes, iespējams, sava nešpetnā rakstura dēļ, jebkurā gadījumā tajos laikos manā ģimenē uz suņiem visi skatījās savādāk Tomēr nevarētu teikt, ka Džesija neko citu bez ķēdes dzīvē neredzēja (sk. augstāk par izbraucieniem ar moci utt.) Reiz Džesijai bija kucēni (jo vienreiz dzīvē tak katrai kucei vajagot dzemdēt- kārtējais to laiku mīts), no kuriem tika paturēts tikai viens- Džimis. Džimis bija mans auklējais un rotaļu biedrs, līdz pienāca laiks to dot prom jaunajiem saimniekiem. Kad man bija kādi gadi 10, Džesija jau bija veca, slima un nācās viņu iemidzināt.
Kādu gadu pēc Džesijas nāves mūsu mājās ienācās- Beta. Man ir grūti izskaidrot, kādas šķirnes bija atrodamas viņas asinīs, taču viņas māte, spriežot pēc izskata, bija kollija jauktenis. Lai vai kā Betiņa bija ļoti simpātiska pēc skata- kuplu spalvu, viltīgu purniņu- un mums uz ielas bieži jautāja- kas par šķirni? Tā nu sanāca, ka Beta visvairāk pieķērās manai vecmāmiņai un kļuva par vecvecāku suni. Pusotru gadu vēlāk mēs paņēmām vēl vienu suni, kurš vairāk pieķērās man, tā kā visas lietas bija līdzsvarā. Bet turpinot par Betiņu... Viņai bija interesants raksturs, viņa bija viltīga un tika pie iesaukas "princesīte", jo bija diezgan spītīga pēc dabas. Betai bija ļauts brīvi staigāt pa dārzu un ķēdi savas dzīves laikā viņa neredzēja. Beta bija netipisks suns- viņai ne pārāk patika pastaigas tālu no mājas (droši vien tāpēc, ka netika radināta no bērnības), viņa necieta peldēšanos (ar brāli laikam bērnībā PĀRĀK cītīgi centāmies pieradināt:D), viņai nepatika braukt ar auto un visādi citādi viņa bija pilnīgs pretstats otram sunim, ar kuru kopā dzīvoja. Viņai patika diedelēt,mest ar ķepu, ja netika dots. Beta dzīvoja ārā, būdā, līdz ar to iekšā uzturējās nelabprāt. Betiņa nodzīvoja ļoti cienījamus 16 gadus un mierīgi aizmiga savās mājās. Kad viņa jau bija veca, viņa ne pārāk labi dzirdēja un redzēja, tāpēc reizēm ar to bija pigori- piemēram, viņa varēja mierīgi paiet garām viņai iedotam gaļas gabaliņam un apvainoties par to, ka viņai netiek iedots utml. Kopumā Beta bija ļoti jauks suns, kā mēs viņu saucām- sviestmaižu suns- ar viņu varēja darīt, ko grib, viņa ne reizi neparādīja zobus.
Kā jau minēju, līdz ar Betu mūsu mājās dzīvoja vēl viens suns. Suns, kuru saucu par savu, kaut arī man bija tikai 12 gadi, kad šis suns ienāca mūsu mājās. Zero- suns, kurš lika man iemīlēt suņus uz visu mūžu. Suns, kurš manu latiņu par to, kādam jābūt manam sunim, uzcēla ļoti augstu. Suns, kurš tik ļoti raksturā un temperamentā līdzinājās man. Suns, kuru ļoti mīlu joprojām, kaut viņa nav jau vairākus gadus.
Zero bija VASveidīgs- kā redzams, melnais VAS tur klāt ir stāvējis, bet par citiem piejaukumiem vēsture klusē. Tomēr tādi noteikti bija, jo Zero savā izskatā vienmēr palika kā pusaudzis, ne īsts VAS- šauru krūšukurvi un tievs, arī tad, kad purniņš jau sāka sirmot. Bet varbūt tā arī bija pareizi, jo arī savā raksturā viņš vienmēr palika kā jauns suns- rotaļīgs, draudzīgs un mazliet lētticīgs.
Tātad kādu rītu pamodos, dzirdēju troksni koridorī- aizgāju turp- un tur man pretī raudzījās mazs, melns, nobijies kunkulis. No tās dienas es kļuvu par viņa aukli. Lasīju grāmatas par suņu audzināšanu un piegāju tai lietai nopietni. Jo šis beidzot bija MANS suns. Diemžēl gan es nevarēju viņu 100% audzināt, kā vēlējos, jo man vēl joprojām bija jāpakļaujas vecvecāku noteikumiem, kas paredzēja, ka suņi dzīvo ārā. Tāpēc pienākot pavasarim, arī Zero tika pie savas būdas kompānijā Betai. Tomēr vasaras piederēja mums. Vasarās mēs ar Zero pārvācāmies uz vasarnīcu ārpilsētā, kur suns varēja dzīvot verandā un mūsu dienas sastāvēja no garām pastaigām pa mežu, peldēšanās un citām suniskām izklaidēm. Protams, arī ziemā mēs gājām pastaigās un arī uz mežu. Zero bija ideāls pastaigu biedrs, viņam arī ļoti patika spēlēties. Viena no mūsu mīļākajām rotaļām bija tāda, ka es izlaidu viņu no istabas, noslēpu viņa mantu un iesaucu iekšā meklēt. Es biju iemācījusi viņam pamatkomandas, taču skolā negājām. Tomēr viņš tāpat bija ļoti gudrs, jo daudz laika pavadīja ar mani un maniem vecākiem. Par viņu es varētu rakstīt un rakstīt, jo tas suns patiesi bija MANS DRAUGS, līdz pat pēdējai sekundei, kad viņš aizmiga uz mūžu manās rokās. Protams, ka savulaik tika pieļautas daudz kļūdas viņa audzināšanā, ko sev nevaru piedot vēl tagad, bet mierinu sevi ar domu, ka tolaik es tomēr vēl biju tikai bērns un daudz ko nezināju. Un vispār ģimenē uz suņiem tad skatījās savādāk. Ja suns blandījās prom no mājām, viņu lika pie ķēdes, nevis uzbūvēja voljēru utt. Bet no kļūdām mācās. Kad es jau biju pieaugusi un aizgāju dzīvot prom no vecāku mājām, Zero, protams, palika tur. Jo es dzīvoju mazā dzīvoklītī un visu laiku ceļā (jo dzīvoju citā valstī), bet Zero bija pieradis dzīvot ārā, nevis nīkt dzīvoklī 8h viens pats. Protams, es braucu ciemos katru otro nedēļas nogali un mēs devāmies pastaigās, tomēr ikdienā manā dzīvē suņa vairs nebija. Un tas tukšums bija nepiepildāms. No pirmās dienas bez suņa es zināju, ka reiz man atkal būs suns. Līdz ko dzīvesveids būs tāds, kas to pieļaus. Diemžēl uz vecumu Zero sākās dažādas veselības problēmas un neilgi pirms viņa 13 dzimšanas dienas man nācās pieņemt skumjāko lēmumu līdzšinējā mūžā. Tajā rītā es ilgi sēdēju pie viņa, glaudīju viņu, runājos un raudāju, mēģinot saprast, ko darīt. Katrs, kurš pieņēmis šādu lēmumu, zina, cik to ir grūti izdarīt un kā tas sāp. Vēl tagad reizēm domāju- varbūt tomēr vēl mazliet vajadzēja pagaidīt? Taču lēmums bija pieņemts un mēs devāmies ceļā pie vetārsta. Man sirds sažņaudzās, redzot, kā suns priecājās (jo viņam taču tik ļoti patika braukt ar auto!), kā viņš pilnībā uzticas man, nenojaušot, ka atpakaļ neatgriezīsies. Viņš aizmiga manās rokās un man vēl tagad ausīs skan vetārsta vārdi tajā mirklī: "Viņš jau tagad ir miris." Ir pagājuši vairāki gadi, tomēr vēl tagad šo visu atceroties raudu. Zero man pietrūks visu mūžu. Vienmēr rotaļīgs, vienmēr draudzīgs, vienmēr labestīgs un priecīgs. Tieši viņa dēļ es zināju, ka nākamais suns atkal būs suns, nevis kuce. Jo suņi ir tādi lieli, lētticīgi lamzaki, nevis viltnieki kā kuces. Un tieši Zero mani saslimdināja ar suņu vīrusu, parādot, ka mājas, kurā nav suņa, ir tukšas. Par to, kā tiku pie sava sapņu piepildījuma- 100% pašas audzināta īsta VAS un nokļuvu suņi.lv- nākamajā ierakstā.