Nobriedu,ka varbūt arī man vajag blogu.Nezinu vai kāds to lasīs un kādam interesēs,bet pamēģināšu.
Sākšu ar to klasisko stāstu-kā tad es tiku pie suņa?
Ja man kāds jautā kāpēc man ir takši es viņiem godīgi saku,ka nezinu-viņi atnāca,ieraudzīja un nežēlīgi ievilka mani savā "cīsiņpasaulē" bez iespējas atkāpties.Vispārīgi no laika gala es esmu bijusi bulterjeru,stafordu un pitbulu fane.Biju stāvā sajūsmā par šiem suņiem.Taču suņi kā tādi man patikuši vienmēr.Laikam pirmā īstā saskare ar suni man bija 5 gadu vecumā,kad mamma izšķīrās no mana tēta un sāka tikties ar vīrieti,kura vecākiem bija 3 melni,vilkveidīgi kranči.Tur tad arī pagāja visa mana bērnība-četrrāpus ar suņiem pa pagalmu(vēlāk varbūt ieskenēšu visai amizantu foto )pa māju,zem gultas,pa gultu,zem galda-visur,kur suņi tur biju arī es.
Neatceros,kad,taču sāku uzstājīgi mammai dīkt savu suni,gribēju kaut ko lielu,taču mammas atbilde gadiem ilgi bija stingrs nē,viņa suni negribot,spalvas,smirdot,jāved ārā,čurā istabā,grauž u.t.t. Tad nu es šo problēmu sāku risināt pati kā nu māku,sākot ar to,ka stiepu mājās visādus putnu mazuļus,kuri kaut kur atrasti,beidzot ar mēģinājumu pa kluso istabā turēt kaķi.Protams,vienmēr dabūju bietē.Putni bija vienīgie,kurus viņa atļāva izaudzināt līdz galam,jo likt tos nest atpakaļ,kur dabūju nebūtu īsti humāni.Jāsaka,ka ir izdevies arī izaudzināt 3 bezdelīgas,vārnu,zīlītes un vēl pirms divām vasarām sava stulbuma pēc(izdomāju ielikt atpakaļ ligzdā,izkritušu putnēnu,kā rezultātā vecāki nometa visu ligzdu ar 5 mazuļiem)dabūju audzināt kaut ko,pati nezinu kas tie bija,pēc visa tikai izsecināju,ka zvirbuļveidīgie.
Šeit mani kādreizējie audžubērni,kurus kopā ar vecāko māsīcu audzinājām,kopā bija 8 zīlītes.
Taču šis blogs ir par suņiem.
Atceros,kad man bija 13 pa ceļam uz skolu bija māja,kur katru dienu kāds vecs opis man uzstājīgi jautāja-vai nevēlaties kucēnu? Katru dienu gāju šai mājai garām,katru dienu viņs jautāja vai negribu kucēnu,bet es tikai atteicu "nē" kaut viss iekšā bļāvā "jā!".Tā nu es staigāju šai mājai garām līdz vienu dienu,man iešāvās galva,kas absolūti stulbs-es šo kucēnu paņemšu pa kluso,kopā ar draudzeni!Domāts darīts.Par kucēnu prasīja 2Ls,pa abām salasījām šo naudu,notēlojām divas māsas un kucēns rokā!Jautājums tikai,kur to tagad likt?Nolēmām iekārtot viņas dārza būdiņu,kur kucēnam dzīvot.Nezinu ar kuru galu es domāju,kad izdomāju,ka suns varētu dzīvot dārza būdiņā un vispār par ko es to suni savos 13 gados barošu.Taču apskaidrība nāca un tika nolemts,ka kādam ir jāātzīstas,ka esmu tikusi pie suņa.Skaidri zināju,ka ja teikšu,ka kucēnu nopirku turpat pilsētā man teiks,lai vedu to atpakaļ,taču to es negribēju tāpēc tika sadomāta pasaciņa,ka kucēnu esmu atradusi.Visi šim stāstam veiksmīgi arī ticēja līdz suns sasniedza pusotra gada vecumu un es nejauši izpļurkstējos,ka viņas mamma bija tīršķirnes toipūdelis.Ups!Taču ome sunīti jau bija iemīļojusi un šodien,kad sunim nākošmēnes paliek jau 8 gadi mēs par šo vairs tikai pasmejamies.
Lūk arī viņa,Vika
Pateicoties Vikai piedzīvoju arī savu pirmo dzemdību pieredzi 13 gadu vecumā.Omei šī bija pirmā kucīte,līdz ar to sajēga par to kā notiek meklēšanās nekāda un dienā,kad bija beigusies asiņošana viņa viņu izlaida ārā tieši kaimiņu suņa ķetnās,kas jau tur gaidīja,protams,izrādījās,ka tās viņai bija nevis meklēšanās beigās,bet gan īstās dienas.Tā nu pasaulē nāca Vikas dēls Oto.Neesmu vairs pārlieicnāta,taču šķiet,ka suņukam vārdu ielikām pateicoties dzimšanas dienas datumam,kas laikam bija 4. oktobris.
Te arī viņš aptuveni nedēļas vecumā,jaunāku bilžu nav un diemžēl pašlaik arī neviens no mūsu ģimenes nezin,kur viņš ir,jo cilvēki,kam viņu atdevām viņu atdeva citiem.
Pagāja divi gadi un es sapratu,ka Vika,lai arī es varu viņu aiziet un izvest pastaigās un šo to iemācīt,nav gluži mans suns un sākās visa dīkšana no gala.Nezinu,varbūt mamma atcerējās,kas notika pēdējo reizi,kad man neļāvā tikt pie suņa un nobijās,ka es to varētu izdarīt vēlreiz,tāpēc atļāva.Lāi nu kā,jā vārds bija dots un sākas kucēna meklējumi.Tā kā tika noskaidrots,ka mammai no maniem mīļākajiem suņiem ir bail un tomēr sapratu,ka diez vai es ar tādu suni tikšu galā un mamma bija skaidri un gaiši izteikusies,ka suns būs mans un man tas pašai būs arī jāaudzina,tad tika nolemts par kaut ko mazāku.Atcerējos par kaimiņu rudo taksi,atcerējos arī par citu kaimiņu melno taksi,kas man kāpņutelpā bija iekodis kājā,atcerējos par tēva sievasmātes takšiem,kas man vienmēr riedami skrēja pakaļ un mēģināja iekost...īsti nesaprotu kāpēc es izdomāju,ka man ir vajadzīgs tieši taksis.Kā jau teicu-viņi paši mani izvēlējās.Mamma gan par takšiem arī nebija nekādā baigajā sajūsmā,taču es savā izvēlē biju ievērojusi kritēriju-mazs un īsspalvains un viņa neko nevarēja iebilst.Kā reiz tēva sievasmātei bija taksēni no kuriem,tad arī izvēlējos savu Nelliju.Kucēns maksāja 50Ls,nekādu ciltsrakstu tam,protams,nebija,par diviem mēnešiem bija nokavēta arī otrā vakcīna.Atceros,ka tolaik man tie 50Ls šķita liela nauda un man tā bija jānopelna pašai,tā pat par savu naudu vasarā vajadzēja kucēnu uzturēt,sapirkt aksesuārus,taču es to visu arī pati paveicu un nu pa māju jautri dipināja 4 mēnešus vecā Nellija.
Nu jau Nellija ir liela dāma,15. februārī paliks 6 gadi.
Taču diemžēl Nellijai ir pārvākusies atpakaļ pie manas mammas,jo pēc divu gadu kopdzīves viņa pēkšņi izlēma,ka vēlas būt ģimenē vienīgais suns un par cik nevēlējos mājās mūžīgo kara stāvokli,jo Nellijai ir visai ass raksturs un kauties viņa diemžēl pieprot neslikti,tika nolemts,ka viņai labāk būs būt vienīgajam sunim ģimenē.Tā jau kopš augusta beigām Nellija ir uzkāpusi uz galvas manai mammai un mazajai māsai,pastaigās izvelk pa visiem krūmiem manu vecmāmiņu,taču,kad aizeju ciemos joprojām labprāt ieritinās man klēpī uz snaudu.Ceru,ka viņa nav apvainojusies par šādu soli,gribētos domāt,ka viņa tomēr ir laimīga,ka ir panākusi savu un nav vairs jādala uzmanība ar vēl divām.
Un par tām vēl divām.Pirmo no vēl divām Fantu mājās atvedu 2012. gada 5. martā-kā kompanjonu un draudzeni Nellijai un sev kā pirmo suni,ko vest uz izstādēm un medību apmācībām.
Šāda maza un mīļa bumbule viņa nonāca pie manis
Pēc pusgada pie manis pilnīgi neplānoti nonāca Fantas māsa Fēra.Negribu šo lapu piedrazot ar to kāpēc viņa nonāca pie manis un tas arī šodien vairs nav būtiski.
Šāda nu ir tā mana kompānija