Jau sen domāju par sava bloga izveidi, bet domāju - kas tad viņu lasīs, tad nu šodien ir tā diena, kad saņēmos (Iespējams, ka tik tiešām nevienam nebūs interesanti lasīt manis rakstīto, bet vismaz man pašai pēc kāda laika, būs jauki lasot to visu atcerēties)
Mans sapnis par savu suni meklējams 9 gadus senā pagātnē, kad man uzradās vēlme par savu suni.
Kādu vakaru izdomāju šo sapni sākt īstenot lūdzot mammas atļauju, bet pēc mammas - nē (tagad saprotu kāpēc mamma neatļāva, jo būdama tikai 6 gadus veca es diez vai spētu pienācīgi par suņuku rūpēties, jo par suņiem praktiski neko nezināju - to vien, ka viņam ir 4 kājas un viņš ir jābaro un ar viņu jāspēlējas), sapnis beidzās, taču - ne uz ilgu laiku jau pēc divām nedēļām mēģināju pierunāt mammu vēlreiz, taču bezcerīgi. Tobrīd dzīvojām privātmājā iepriekšējais suns bija devies citos medību laukos un bija iespēja tikt pie jauna, bet mamma ne un ne. Tad kādā saulainā pavasara dienā pa mūsu mājas durvīm iesoļoja, apaļš un pūkains kunkulītis vārdā Rodis, es, protams, biju laimīga - beidzot man ir suns, vēl pie tam kucēns, taču pēc laika sapratu, ka Rodis mani nemaz ar neuzskata par savu saimnieku, neklausa mani un mana interese ar to arī izdzisa (taču ne jau pavisam)
Pēc 6 gadiem dzīve sagrozījās tā, ka mani vecāki šķīrās un es ar mammu pārvācāmies uz dzīvokli (bet ne par to stāsts). Kādu vakaru kā sagadījās kā ne, bet man vēlu vakarā nenāca miegs un es, protams, sāku skatīties TV, kur pa LNT (vēl tagad atceros ) gāja filma par suni - neredzīgo pavadoni. Tas gudrais suns mani tā apbūra, ka sāku internetā meklēt kā tad to suni apmācīja, ka viņš ir tik ļoti gudrs un tā uzdūros rakstam par kinoloģiju, sāku lasīt un meklēt arvien vairāk informācijas, pat mācījos daudz ko no galvas, lasīju par suņu šķirnēm, eksterjeru, vēsturi utt. Pēc pāris mēnešiem sapratu, ka ļoti vēlos suni, bet nu jau izlēmu to apzināti, zināju kas un kā, vajadzēja vien mammas piekrišanu. Mammas atbilde, protams, bija - suni dzīvoklī nē. Bet liktenis bija lēmis citādāk - mammas draudzene devās uz Angliju un nebija kur atstāt suni uz to laiku kamēr viņa prom. Mamma piekrita (biju pārsteigta, jo gandrīz uz visiem 100% zināju, ka mamma teiks nē). Un tā nu pie mums nonāca 5 gadus jauns,melns čau čau šķirnes pārstāvis. Katru rītu cēlos 6, lai vestu viņu ārā, ķemmēju (tur tik bija ko ķemmēt), baroju, spēlējos, biju izpelnījusies suņa uzticību, BET es jutu un zināju, ka tas nav mans suns un tāds arī nebūs. Pēc gada suns bija jāatdod, jo saimniece atbrauca atpakaļ. Ar asarām acīs un lielām skumjām dabūjām suni mašīnā (ne par ko nekāpa - sēdēja man pie sāniem un skatījās acīs, nekad neaizmirsīšu to viņa skumjo skatienu, tajā brīdī jutos kā nodevēja) un prom viņš bija. Bet doma par SAVU suni mani nepameta.
Tad atkal sekoja pārvākšanās, jo sapratām, ka neesam "dzīvokļa cilvēki", pārvācāmies uz privātmāju. Vienu rītu izdzirdēju mammu runājam ar tēti pa telefonu - dzirdēju vārdu - kucēns, dzimšanas diena, labas sekmes gada beigās, pierādīja, ka var. Parādījās cerība. Savā galvā izsecināju, ka labas sekmes - par to man nav jāuztraucas, jo vidējo atzīmi biju jau aprēķinājusi - viens 7 latviešu valodā un vidējā atzīme augstāka par 8, tātad, ja tādi ir viņu noteikumi, man iespējams būs suns, mans suns.
Un 20 jūnijā (tas gan ir divi mēneši pēc manas dzimšanas dienas ) 14 gadu vecumā es saņēmu savu mazo kunkulīti, tajā brīdī pat sāku raudāt no laimes, jo es to biju gaidījusi tik ilgi.
Mans mazais bumbulītis :
2 mēnešus vecais pūkudupsis tika pie vārda Džokers. Atzīšos, ka pirms tiku pie sava suņuka, VAS nebija manu favorītu sarakstā, taču biju diezgan daudz lasījusi un skatījusies. Bet tagad droši varu teikt - citu nemaz negribētu, viņš mani ir pats labākais un mīļākais, gudrākais, protams ar saviem stiķiem un niķiem (kā jau vairums suņu )
Un te dažas bildītes:
Džoka pirmā ziema
šī ir viena no manām mīļākajām bildēm
mans skaistulis
mans mīlulis pēc spēlēšanās.