Sekojot teicienam: "Kāds saimnieks - tād suns", iepazīstināšu nedaudz ar sevi.
Kopš es sevi atceros man vienmēr ir patikuši dzīvnieki, ļoti, ļoti. Kad biju maza un gājām ar mammu uz Rīgas Centrāltirgu iepirkties, vienmēr vajadzēja arī aiziet uz vietiņu, kur tirgo suņukus un kaķēnus.. Protams nekas vairāk par paskatīšanos nenotika. Pēc tam bija šizofrēniskais periods, kad laukos pagalmā drasēju ar rotaļu sunīti piesietu auklā un iztēlojos, ka man ir dzīvnieku ferma... (laukos neviena dzīvnieka man nebija). Arvienvārdsakot, dzīvnieki man ir patikuši no laika gala. Pirmais mājdzīvnieks mums bija Roteveilers, man bija kādi gadi 5-6, varbūt. Iespējams, ka mazāk. Diemžēl dzīve komunālajā dzīvoklī ar milzīgu suni, kur kaimiņos dzīvoja arī kaķis īsti nevedās un rotveilers pēc gada-diviem tika aizsūtīts uz laukiem ...
Pēc tam mums ģimenē ir bijuši citi vairāk vai mazāk eksotiski dzīvnieki. Un divi kaķi. Bet neviens suns. Lai arī vienmēr esmu gribējusi suni, zināju, ka dzīvoklī tam būs grūti. Vēl jo vairāk pēc tam, kad redzēju, kā citiem bīgls tiek turēt mazā konteinerītī, kamēr neviens nav mājās un pēctam visa māja ir sagrauzta.
Tā nu dienas un gadi ritēja, bet es vēl ik pa laikam ieminējos, ka vēlos suni (vismaz divus un kaķi (arī divus)). Ar dzīvesbiedru sarunājām, ka tad, kad ievāksimies mājā, es drīkstēšu ņemt dzīvniekus. Pie tāda nosacījuma arī palikām. Un tagad par pašu galveno: 2013. gada 1.novembra vakaru. Sēžam savā 34kvm mazajā studio dzīvoklītī Rīgas centrā, es mācos, mans draugs sēž pie datora un skatās kaut kādu filmu uz austiņām. Pēkšņi viņš noņem austiņas un saka: "Liene, varbūt paņemama suni?". Es šajā momentā gandrīz no krēsla nokritu, pirmais, kas iešāvās prātā, ka tas ir joks. Protams, ļoti ļauns. Es vairākas reizes pārjautāju vai esmu saklausījusi pareizi. Otrā doma, kas manu galvu pārņem ir paskatoties apkārt, ka, ja paskatās skaidru prātu, šeit jau vietas dzīvniekam nav... bet ātri sevi novirzu no šīs idejas, jo es tak gribu suni!!! un man beidzot ir dota zaļā gaisma!
Tad nu ir pienākusi sestdiena, 2. novembris, esmu mājās pēc skolas, ir plkst. 16:00, dzīvesbierdrs joprojām laukos. Ātri izšķirstu visas patversmju lapas, kur atrodami sunīši. Patversmes 6dienās strādā līdz plkst. 18:00. Sagaidu draugu un uzreiz atgādinu vakardienas sarunu, kā saka, ņemu situāciju savās rokās, rādu vienu sunīti, viņam patīk - zvanu uz patversmi - sunītis vēl nedēļu gaida īstos saimniekus, ja neatrodas tie, tad viņš jau rezervēts. Nu neko. Prasu vai ir citi augumā mazi sunīši - neesot - jāseko līdzi mājaslapas jaunumiem. Bet nu tam jau man nav laika. Zvanu uz citu patversmi, tā jau ciet. Zvanu uz trešo - neatbild. Nu nav laika domāt, lecam mašīnā un braucam. Iebraucam patversmes teritorijā un es turu īkšķus, lai būtu vaļā. Ir arī. Ejam iekšā un mums prasa pie kā mēs. Es daudz nedomādama saku, ka pie Dilana (tiesa gan man nav ne mazākās nojausmas kā Dilans izskatās, jo tas bija vienīgais vārds, ko ātrumā biju atcerējusies). Tad mēs tiekam ievesti mazā telpā, kur atrodas 6 būri, četros no tiem kaķēni, vienā mazais kucēns Dīzels, kurš augumā izaugs varens un otrā divi mazi kunkulīši, tikko paēduši, milzīgiem rozā vēderiem.Dilans un Bella. Bella it kā draudzīgāka un drošāka, bet tā kā biju teikusi, ka pie Dilana - tad pie Dilana. Bella jau tāpat bija rezervēta un tiešām pēc nedēļas atrada mājas (par Bellu būs vēl cits stāsts, jo viņu ik pa laikam satiekam). Abi sunīši ir uzauguši drausmīgos apstākļos Tukumā, kopā ar 70 citiem suņiem, bijuši badā un netīrībā.
Tad nu ar Dilanu (Iesākumā mēs domājām, ka vārdu mainīsim, bet man beigās likās, ka, ja es nebūtu viņa vārdu atcerējusies, tad viņš mums nemaz nebūtu. Tādēļ šis vārds likās zīmīgs. Tiesa gan draugam bija bail, ka citi domās, ka suns tiek saukts par godu krievu estrādes māksliniekam Dimam Bilanam, bet šādu asiocāciju ir savilkuši tikai divi cilvēki - mana mamma un drauga tante.) braucam mājās, man viņš klēpītī, viss klēpis nosiekalots.. mājās saprotu, ka šis lēmums bijis tik negaidīts mums visiem, ka uzreiz aizmetos uz tuvējo zoo veikalu nopirkt viņam trauciņus, mantiņas un matracīti. Atnākot mājās priecājos, ka puika jau visu ir apskatījis un nemaz vairs nav tik bailīgs kā patversmē. Parādu viņam viņa vietiņu un tas nu uzreiz ir skaidrs - tā ir viņa un tur viņš joprojām katru nakti guļ. Uzreiz arī padzer un paēd, uztaisa visas darīšanas un man prieks, viņš ir pieņēmis mani un mēs viņu. Tagad mēs visi esam ģimene.
Tagad īsumā par Dilanu.
Šķirne: Sunshine terrier
Krāsa: Liedaga ar baltu astes galiņu un zvaigznīti pierē
Horoskops: Luteklis
Patīk: Pilnīgi viss, kas kustās un, ja nekustās - tiek iekustināts - tātad patīk
Nepatīk: Trepes un augstums
Garšo: Viss, kas ir ēdams
Īpaši garšo: Krāsnī kaltētas akniņas
Īpašas pazīmes: Ausis, kas skruļļojas uz aizmuguri
Šis blogs būs veltīts man - Nezinītim suņu zemē, manam lieliskajam Dilanam un pārējiem, kuriem būs interese lasīt un dalīties pieredzē.
Stāstīšu par dažādiem pār/piedzīvojumiem, kas varbūt nākotnē palīdzēs citiem jaunajiem kucēnu saimniekiem, kuriem ir 0 zināšanas par suņiem.
P.S. Filma, kuras iespaidā man atļāva paņemt sunīti: http://www.wherethesidewalkstarts.com/2 ... ution.html (Pašai gan tā arī nav sanācis vēl redzēt)