čība, vai tik tas nav Ambers ar Cēzaru, par kuriem Tu runā? Ja tie ir viņi, tad neticu, ka viņi nu baigi kādu ēstu nost
. Esam staigājuši pa Biķernieku mežu gan mazā, gan lielā barā un nekad neēda arī jaunpienācējus. Bet par pārējo - pievienojos šeit rakstītajiem viedokļiem, ka attieksmi pret sevi pārsvarā veido suņu saimnieki paši un tie daži uzbraucieni no cilvēkiem, kuriem vienmēr, visur un par visu patīk kašķēties, nav ņemami vērā. Es ar savu suni 8 gadus nodzīvoju Purvciemā un tikai trešo gadu esam pārbraukuši uz Ķekavu. Un joprojām daudzi apjautājas, kur Flemors pazudis (par mani mazāk
). Gan kaimiņi (pat tādi, kuri patiešām baidās no suņiem), gan sētnieki, gan vecāka gada gājuma cilvēki ar maziem sunīšiem, gan kaķu barotāji un pat suņu nīdēji - ar pacietību un normālu attieksmi, visi beigās bija priecīgi redzēt manu suni un vienmēr bija gana laipni pret mums. Nevienam mans suns nav jāmīl un tāpēc arī savu suni attiecīgi audzināju, lai viņš varētu dzīvot daudzdzīvokļu mājas sabiedrībā. Mazajiem suņiem sākotnējā agresija un bailes nomainījās pret bezgalīgu mīlestību un draudzību. Vecāka gada gājuma cilvēki par to bija sajūsmā, kad skatījās viņu mazo suņu dejas apkārt manam zilonim. Vecāki ar bērniem pārsvarā smaidīja, sētnieki uzkrītoši atļāva man nevākt aiz mana suņa, jo viņiem neesot grūti (tiesa, es to neizmantoju un tāpat turpināju vākt - uz citiem gan burkšķēja)
. Un pat kaimiņi dalījās - vieni sajūsminājās par manu suni, citi bija neitrāli, bet nebija neviens, kas būtu noskaņots nelabvēlīgi pret mums. Un kaķu barotāji arī iepazīstot tuvāk smaidīja, kaut bieži vakaros gājām bez saites un no sākuma viņi par to pauda sašutumu, jo nokodīšot kaķus. Galvenais uzbraucieniem neatbildēt ar uzbraucienu un pašam iepazīt un apmācīt savu suni tik daudz, lai Tu spētu prognozēt viņa darbības un spētu savākt. Un lai nebūtu tik rožaini, tad ir bijuši arī nesmuki misēkļa mirkļi, no kuriem arī mācījos saprast savu suni labāk, nevis pārmest cilvēkiem, ka viņiem kas traucēja, vai nepatika.