Pilsēta nav draudzīga suņiem

[Belasiitis]

Nu bet kad man nepatīk kāds garāmejošs suns,cilvēks vai jaunā māmiņa ar kliedzošu bērnu,es taču neskrienu klāt un neizsaku kādas piezīmes...tad kāpēc es ar savu četrkājaino draugo nevaru tāpat mierīgi pārvietoties?
Un vispār nesaprotu-jebkurš var man aizrādīt,ka aiz suņa ir jāsavāc,pat tādos gadījumos,kad suns neko nedara,bet vienkārši ostās pa zāli,jo redz tas esot mans pienākums.
Bet tad kā sanāk-man kā suņa saimniekam ir pienākumi:
Potēt savu suni,attārpot,skolot,socializēt,savākt aiz viņa,maksāt nodokli par to,ka man ir suns..
Bet kādas ir manas tiesības? Šķiet,ka to īsti nemaz nav,ir tikai pienākumi...

[čība]

Nu bet kad man nepatīk kāds garāmejošs suns,cilvēks vai jaunā māmiņa ar kliedzošu bērnu,es taču neskrienu klāt un neizsaku kādas piezīmes...tad kāpēc es ar savu četrkājaino draugo nevaru tāpat mierīgi pārvietoties?
Un vispār nesaprotu-jebkurš var man aizrādīt,ka aiz suņa ir jāsavāc,pat tādos gadījumos,kad suns neko nedara,bet vienkārši ostās pa zāli,jo redz tas esot mans pienākums.
Bet tad kā sanāk-man kā suņa saimniekam ir pienākumi:
Potēt savu suni,attārpot,skolot,socializēt,savākt aiz viņa,maksāt nodokli par to,ka man ir suns..
Bet kādas ir manas tiesības? Šķiet,ka to īsti nemaz nav,ir tikai pienākumi...

Tev kā cilvēkam ir tiesības neiegādāties suni.

Cerēt, ka ārzemēs kopumā ir labāk - naivas cerības. Dānijā meiteni un viņas stafu piekāva un iemeta ezerā. Ok, tie bija musulmaņi, bet fakts kā tāds, ka tas notika šī gada maijā civilizētajā Dānijā.

Man arī ir liels suns, protams, ka ir piezīmes. Bet nu tās nav manas problēmas. Esmu gan atbildējusi, ka mans suns ēd tikai inteleģentus cilvēkus, gan ignorējusi. Nu atkarībā no garstāvokļa. Bet baigi pašai par to cepties...? Lūk tad, kad policija piesauca likumus par uzpurni, kuri jau nav n-gadus, tad gan biju nikna. Bet citādāk, parastiem cilvēkiem īpaši nepievēršu uzmanību. Vairs Agrāk pievērsu

[undd]

kad eju pa blakus esošo ietvi ar savu labradormeiteni pavadā,tad vienmēr ir komenrāri-ak dievs cik liela un melns suns un vēl bez uzpurņa..viņa taču var kādu sakost...

Netiek nedaudz pārspīlēts, m? Ik pa laikam no kāda suņa saimnieka nākas dzirdēt, ka viņš nabadziņš nevar ar suni ārā rādīties, jo apkārtējie cilvēki - maitas visu laiku, diendienā brūk virsū. Nu neticu es, ka vietā, kur dzīvoju, savākušies ir tie vispieklājīgākie cilvēki, jo aizrādījumus par uzpurni dzirdu varbūt reizi pusgadā, un tādi pārsvarā ir no cilvēkiem, kuru bez pavadas palaistais neaudzinātais mazsunis žvadzēdams ir pieskrējis klāt manam sunim, saimnieka saucieniem, protams, neklausa, un saimniekam bikses pilnas, ka nu viņa pūkainais mīlulis tiks dzīvs apēsts. Un man nav kaut kāds tur briesmīgs labradors, man ir tikai pavisam parasts bulterjers.

Suņa saimniekam ir gana daudz tiesību, galvenais ir ievērot savus pienākumus, bet ja tie netiek ievēroti, tad var gadīties saskarties ar to, ka apkārtējiem nospļauties par suņa saimnieka tiesībām.

[Belasiitis]

Komentārus gan parasti izsaka vecāka gadagājuma cilvēki,kam kobeļi palaisti vaļā,skaida apkārt manam sunim ņerkstēdami un nekad aiz sava suņa nesavācot,bet skaļi komentējot citus.
Ir protams arī normāli cilvēki un daudz suņu ar kuriem ejam kopā spēlēties um pastaigāties.
Mans suns nekad nevienam mev zobus rādījis vai uzrūcis,pa rajonu nekad bez pavadas nav laists,visu vienmēr savāca..problēma ir vairāk tajā,ka pretenzojas,ka liels suns noteikti ir arī agresīvs...varbūt nākamo suni ņemot,vajadzēsnizaudzināt par agresīvu,lai pārmetumi būtu vietā...

[Eskimo]

Čība, ir ir labāk. Vismaz UK. No manas pieredzes. Un ar suni esmu izbraukājuši visu Angliju, Skotiju, Velsu un satikusi daž nedažādus cilvēkus. Mani citreiz šokē tas ko izlasu šeit par cilvēku attieksmi pret svešiem suņiem. Man nudien neviens nekad nav pateicis neko rupju. Ak jā, vienu reizi kāda sieviete iesaucās ka dobermaņi ir bīstami suņi Bet man rotveilers, neuztvēru to personiski. Tieši pretēji, katru dienu mans suns kā minimums saņem vismaz vienu komplimentu no garāmgājējiem, bērni nāk glaudīt, pazīst šķirni. Neviens nekad nav brēcis ka šis tak briesmīgs suns un jānēsā uzpurni. Vienīgais čības minētie muslimi, tie baidās no suņiem un apiet līkumu pat mūsu jorkam. Bet arī bez indīgām piezīmēm. Un UK tāpat suņi sakož cilvēkus, bet sodi ir bargi un angļi joprojām mīl savus suņus. Ne velti viņi paši sevi dēvē par a Nation of Dog Lovers
Piekrītu undd ka varbut ari dažreiz kāds te pārspīlē.

[čība]

Čība, ir ir labāk. Vismaz UK. No manas pieredzes. Un ar suni esmu izbraukājuši visu Angliju, Skotiju, Velsu un satikusi daž nedažādus cilvēkus. Mani citreiz šokē tas ko izlasu šeit par cilvēku attieksmi pret svešiem suņiem. Man nudien neviens nekad nav pateicis neko rupju. Ak jā, vienu reizi kāda sieviete iesaucās ka dobermaņi ir bīstami suņi Bet man rotveilers, neuztvēru to personiski. Tieši pretēji, katru dienu mans suns kā minimums saņem vismaz vienu komplimentu no garāmgājējiem, bērni nāk glaudīt, pazīst šķirni. Neviens nekad nav brēcis ka šis tak briesmīgs suns un jānēsā uzpurni. Vienīgais čības minētie muslimi, tie baidās no suņiem un apiet līkumu pat mūsu jorkam. Bet arī bez indīgām piezīmēm. Un UK tāpat suņi sakož cilvēkus, bet sodi ir bargi un angļi joprojām mīl savus suņus. Ne velti viņi paši sevi dēvē par a Nation of Dog Lovers
Piekrītu undd ka varbut ari dažreiz kāds te pārspīlē.

Braucot apceļot kādu valsti, mēs parasti nebraucam uz "maskačku". Es Rīgas centrā arī ļoti sen neesmu dzirdējusi nekādus sliktus komentārus

[ievish]

Belasiitis, Tu dzīvo konkrētā vidē, konkrētā vietā, un attiecīgajā vietā ir jārēķinās ar tās iedzīvotājiem.
Jebkuram, kas iegādājas suni, kas "melns", "liels", "stafs", "bulterjers", "rotveilers" vai atbilst citiem cilvēka-parastā stereotipiem par nikniem un briesmīgiem suņiem, ar to jārēķinās, ka ikdienā nāksies klausīties negatīvus komentārus.
Ja uz to neesi gatavs/-a, tad labāk iegādājiets dzeltenu labradoru vai baltu pūkainu sunīti, kas neietilpst attiecīgās kategorijas stereotipos.
Ja ir vēlme tieši pēc MELNA labradora, tad jārēķinās, ka cilvēki to uzskatīs par bīstamu, jo suns ir salīdzinoši liels un melns, kas stereotipiskā sabiedrības uztverē = nikns.
Sabiedrībā, kurā dzīvojam ir ļoti, ļoti daudz nepareizu stereotipu par suņiem (un citiem dzīvniekiem), gan par to raksturu, gan aprūpi un apmācību. Jebkurš apzinīgs suņinieks pats ar savu labo piemēru var mēģināt mainīt šos stereotipus un izglītot apkārt esošos par suņiem, bet sabiedrības viedoklis mainās lēni, un ar to ir jārēķinās.
Man, piem., nešķiet, ka mūsu sabiedrība ir ļoti nedraudzīga suņiem. Jā, daudzi suņus nepazīst, nesaprot, bet man tas ļoti netraucē dzīvot, izvairos komunicēt ar cilvēkiem, kas man nepatīk un kam nepatīk mans suns, un neņemu pie sirds katru muļķīgu piezīmi. Lai arī tādas arī savā un sava suņa virzienā esmu dzirdējusi.
Es, piem., priecājos, ka Latvijas sabiedrība nav amerikāņi, kur manā virzienā lidotu ļoooooooti daudz piezīmju par neglītu, badinātu un nekastrētu suni (par to vipetu forumā ir rakstījuši ASV vipetu īpašnieki), tādēļ priecājos, ka cilvēki Latvijā tomēr nesaka VISU, kas viņiem prātā, atšķirībā no ļoti daudziem amerikāņiem.

Ar Lielbritāniju nevajag salīdzināt, tā ir viena no suņiem draudzīgākajām valstīm Eiropā.

[Belasiitis]

ievish, laikam jau Jums ir taisnība. Jo šādus komentārus dzirdu tikai no sava rajona,visur citur kur esam izbraukājušies un uztirējušies,šādi komentāri nav bijuši.
Jo mums draugos ir Staffs tajā pašā rajonā,kura saimniece ar teica,ka nu cilvēki brīžam ļoti dīvaini reaģē,lai gan puikiņš ir pats labestības iemiesojums,tomēr steriotipi un aprobežotā domāšana brīžam ņem virsroku.
Laikam attiecīgajā vietā apkārtējiem pieņemami ir mazsuņi baltā krāsā

[ievish]

Ar stafiem ir tā, ka ļoti daudzi stafi TIEŠĀM ir agesīvi, gan dominanti, gan vienkārši agresīvi. Es, gadu nodzīvojot Purvciemā, esmu satikusi tikai 2 stafu kuces, kas satika ar suņu puikām, ne kucēm. Tā kā ar stafu jebkurā gadījumā labāk ir būt piesardzīgam. Tas nenozīmē, ka visi stafi ir tādi, bet agresīvie suņi veido priekšstatu par šķirni kopumā. Tāpat kā 90-tajos gados agresīvi rotveileri un dobermaņi. Tādēļ, iegādājoties stafu, ir jārēķinās ar negatīvu attieksmi, kaut konkrētais suns var būt labestības iemiesojums.

[julika]

cilvēki ir neizglītoti, varbūt, tiem bijusi neveiksmīga pieredze ar lieliem suņiem iepriekš... kamēr neviens neuzbrūk, neredzu iemeslu ņemt pierē visu, ko apkartējie saka.
man vispār bērnībā metas virsu serbernārs, paveicās, ka nesakoda (man bija cepure un kapuce), tikai noskrāpēja. taču manu mīlestību pret suņiem, īpaši lieliem, šis incidents nav ietekmējis. bet tas drīzāk ir izņēmums...

[undd]

Nevajag vainot cilvēkus, jo tikai un vienīgi suņu saimnieki ir vainīgi pie apkārtējās sabiedrības attieksmes. Liela (lielākā?) daļa suņu saimnieki mērķtiecīgi dara visu iespējamo, lai cilvēki baidītos no suņiem un kamēr būs apkārtējos necienoši indivīdi starp mums, apkātējie nekad necienīs mūs un jā, no suņiem turpinās baidīties, jo uz pieres nevienam nav rakstīts un pie mums suns bez pavadas nav sinonīms adekvātam sunim, diemžēl.

[seila]

jo tikai un vienīgi suņu saimnieki ir vainīgi pie apkārtējās sabiedrības attieksmes

It nemaz nepiekrītu. Kur saimnieks, kurš pastaigājās ar savu suni pavadā ir vainīg, ka māmiņa pielaiž savu bērneli klāt - ej noglaudi sunīti... Sanāk visu laiku jābūt saspringtam, jāgaida no kuras puses kāds nāks, lai tik suns nevienu neizbiedētu, nesavainotu? Eh... nu apkārtējiem taču arī jādomā ar galvu! Nu redzi, ka suns iet - ar vai bez pavadas, neskrien uzreiz virsū, pajautā drīkst glaudīt vai nē.

[undd]

Seila, varu derēt, ka tādu neadekvātu māmiņu, kuras neuztraucas par savu bērnu drošību, ir krietni mazāk kā uzpūtīgi suņu saimnieki, kuriem liekas, ka viņa pūkudupsis ir pats mīļuma iemiesojums un visiem viņu ir pienākums mīlēt. Jā, staigājot ar suni, visu laiku ir jābūt gatavībā, ja gribās relaks tūri, tad jāiet uz spa. Pie suņa var pieskriet ne tikai nepieskatīts bērns, kas principā nevar būt par attaisnojumu tam, ka bērns tāpēc tiek sakosts, var pieskriet arī nepieskatīts suns, var notikt dajebkas, tāpēc vismaz es pastaigā ar suni vienmēr čekoju apkārtni, lai maksimāli izvairītos no konfliktsituācijām, neskatoties uz to, ka mans suns nebūs tas, kurš konfliktu uzsāks.

[čība]

jo tikai un vienīgi suņu saimnieki ir vainīgi pie apkārtējās sabiedrības attieksmes

It nemaz nepiekrītu. Kur saimnieks, kurš pastaigājās ar savu suni pavadā ir vainīg, ka māmiņa pielaiž savu bērneli klāt - ej noglaudi sunīti... Sanāk visu laiku jābūt saspringtam, jāgaida no kuras puses kāds nāks, lai tik suns nevienu neizbiedētu, nesavainotu? Eh... nu apkārtējiem taču arī jādomā ar galvu! Nu redzi, ka suns iet - ar vai bez pavadas, neskrien uzreiz virsū, pajautā drīkst glaudīt vai nē.

Jā, ir tāda bērnu/vecāku kategorija, kuru sīkajiem ir atļauts viss. Un jā, Tev kā suņa saimniekam ir jābūt gatavam it visam un acīm jābūt priekšā un pakaļā. Tu esi nopircis suni un uzņēmies atbildību par visu, kas ar to saistīts. Suns nav obligāts pirkums.

Tomēr, ja runā par to, kur tāda naidīga attieksme - krietni vairāk ir suņu saimnieki, kuri savus suņus nesavāc. Ai, ai... Cik nav tādu saimnieku, kuri savu suni nevar savākt? Nerunāsim par sasaukšanu, bet elementāru noturēšanu pavadā! Es daudz biežāk kasos ar suņu saimniekiem, nekā cilvēkiem ar/bez bērniem. Pirmkārt, par kaku savākšanu. Otrkārt, par suņu savākšanu. Jā, atzīstu, mans suns bieži vakaros parkā ir bez pavadas (pretlikumīgi, protams, jo parasti ir 22:30, nevis 23:00). Bet tas nemaina faktu, ka mans suns ir atnācis staigāt ar mani. Es viņu nelaižu pie citiem suņiem, cilvēkiem, kur nu vēl bērniem! Daudzu suņu saimnieki to nesaprot un nepajautājot atļauju laiž savu suni klāt manam. Un pēc tam brīnās, ka es tik dusmīga un viņu suņus spārdu... Daru to es tāpēc, ka neļaušu savai jau tā dominantajai dāmai vēl uzkauties. Turklāt, vairākkārt ir bijuši gadījumi, kad mūs vajā pa parku (tipa maz vietas?!). Vēl ir jauki suņu saimnieki, kuri laiž saviem četrkājaiņiem staigāt (lasīt nokārtoties) bērnu laukumu tuvumā vai pat pašās smilškastēs. Nav ko brīnīties, ka cilvēki, it īpaši mazu bērnu vecāki, ne īpaši mīl suņus...
Nesen pat viens kvekšķis rēja uz manu bērnu, kurš vispār vēl sēž ratos un nekādā veidā nevar pieiet pie suņa!!! Un man būtu jābūt saprotošai?! Es gāju parkā pa taciņu viņam garām (suņa nebija, tāpēc nevar būt runa, ka suns rēja uz manu suni). Un, ja viņš staigātu un būtu viņam neadekvātas kustības? Tā saimniece jau tā knapi savu varbūt 10kg kranci noturēja. Man kā suņu cilvēkam tāds gadījums izraisīja dusmas un kā tad būtu jājūtas cilvēkam, kuram kopumā suņi nepatīk?!

[julika]

Man bija gadījums, kad Kirai gandrīz uzbruka virsu kaut kāds suns, kurš bija pie pavadas, bet saimnieks blenza telefonā. Es biju ļoti dusmīga un teicu, ka vajag skatīties, ko suns dara, nevis telefonā blenzt! Jo es paspēju laicīgi pamanīt, ka suns izrada agresīvitātes pazīmes un ka pavada ir pietiekami gara, lai manu suni sasniegtu, līdz ar to savu fleksi nofiksēju maksimāli īsi un laikā paspēju noraut Kiru no ta neadekvata suņa prom. A ja es skatītos kaut kur citā malā?
Tāpēc mans personīgs uzskats ir tāds, ka ja tu zini, ka tavs suns var uzbrukt citiem, ja tev ir dominants suns ar tieksmi to parādīt citiem, tad uzmani to suni, it īpaši bez pavadas! Attiecīgi, ja es meža redzu suni, kurs man nak pretī un saimnieks viņu uzreiz nesauc pie sevis, tad es pieņemu, ka šis suns ir ok un es savu arī varu pie sevis nesaukt.
Par bērniem runājot - personīgi neesmu sastapusies ar tādiem, kuriem mammas ļautu iet bez saimnieka atļaujas glaudīt, drīzāk otrādi - esmu noverojusi, ka cenšas turēties pa gabalu, nu un es pati arī parasti suni piesaucu klāt/pievelku sev tuvāk (ja pie pavadas), lai cilvēkiem nebūtu liekais stress. Tas pats ar riteņbraucējiem.
Vienu reizi pat esmu dzirdējusi, ka kāda ome savam mazdelam teica, lai neiet klāt manam sunim, jo suns viņu nokodīs. Kira? Nokodīs? Nu labi, es pieļauju, ka ne visiem viņa tik mīlīga izskatās, bet tāda attieksme pret nezinamiem suņiem man arī nav saprotama - kāpēc uzreiz bērns ir jābiedē, ka suns viņu nokodīs?

[julika]

Bet tas nemaina faktu, ka mans suns ir atnācis staigāt ar mani. Es viņu nelaižu pie citiem suņiem, cilvēkiem, kur nu vēl bērniem! Daudzu suņu saimnieki to nesaprot un nepajautājot atļauju laiž savu suni klāt manam. Un pēc tam brīnās, ka es tik dusmīga un viņu suņus spārdu... Daru to es tāpēc, ka neļaušu savai jau tā dominantajai dāmai vēl uzkauties.

Nu te var gadīties arī tāds domu gājiens, ka cilvēks sākumā nesaprot, ka cits suniņieks negrīb ar svesiem suņiem tusēties. Tipa - o, re kur kāds suns ir, un mans skrien bez pavadas, lai patusē. Es parasti atļauju neprasu, es skatos, ko cilvēks un suns dara, kā uzvedas.

[čība]

Bet tas nemaina faktu, ka mans suns ir atnācis staigāt ar mani. Es viņu nelaižu pie citiem suņiem, cilvēkiem, kur nu vēl bērniem! Daudzu suņu saimnieki to nesaprot un nepajautājot atļauju laiž savu suni klāt manam. Un pēc tam brīnās, ka es tik dusmīga un viņu suņus spārdu... Daru to es tāpēc, ka neļaušu savai jau tā dominantajai dāmai vēl uzkauties.

Nu te var gadīties arī tāds domu gājiens, ka cilvēks sākumā nesaprot, ka cits suniņieks negrīb ar svesiem suņiem tusēties. Tipa - o, re kur kāds suns ir, un mans skrien bez pavadas, lai patusē. Es parasti atļauju neprasu, es skatos, ko cilvēks un suns dara, kā uzvedas.

Nu es parasti paņemu savu un pasaku, lai savāc un visai skaidri norādu, ka nevēlos, lai suņi komunicē un punkts Bet redzi, ne visi ir spējīgi savākt (t.i. nevar suni atsaukt). Un ir bijis arī tā, ka mums apkārt skrien suns un viņam pakaļ saimnieks. Un ir bijuši tādi, kas pastāv uz to, ka viņu suns neko nedarīs un nemaz netaisās savākt.
Man ir dominanta, kauslīga kuce. Bet tas nenozīmē, ka viņa ir stulba un nepaklausīga. Pati pie svešiem suņiem nelien un viņai viņi neinteresē (nu vai interesē, bet zina, ka nedrīkst interesēt ), mierīgi varu bez pavadas paiet garām ar komandu blakus un dzīvoties tālāk.

Par to laišanu kopā ar brīvi skrienošiem suņiem, iesaku pamatīgi uzmanīties. Ja izveidojas bars, tad jaunpienācējam var plāni klāties. Mēs arī citreiz staigājam barā, es ar draudzeni, kuri ir divi kobeļi. Bariņš foršs un īpaši mīlīgu to padara vestijs. BET, ja baram izdomās pienākt sveša kuce - dabūs no manas kuces. Ja baram izdomās pienākt svešs kobelis - dabūs no abiem puikām. Un ir mums parkā viens JRT, kuru izglāba tikai mūsu veiklība. Bet saimniece ar savu telefonu "piesteidzās" tikai pēc pāris minūtēm un viņa bija tādā attālumā, ka savu sun ne tikai nevarēja kontrolēt, bet arī neredzēja.

[julika]

Nu es parasti paņemu savu un pasaku, lai savāc un visai skaidri norādu, ka nevēlos, lai suņi komunicē un punkts Bet redzi, ne visi ir spējīgi savākt (t.i. nevar suni atsaukt). Un ir bijis arī tā, ka mums apkārt skrien suns un viņam pakaļ saimnieks. Un ir bijuši tādi, kas pastāv uz to, ka viņu suns neko nedarīs un nemaz netaisās savākt.

nu tas ir visai skaidri bet apkart skrien suns un pakaļ saimnieks - tas man ir zināms, tikai es parasti skrienu nevis pakaļ sunim, bet prom pakaļ sunim tikai treniņos skrienu, lai ātrāk savaktu un citiem netraucētu.

[Linda B.]

Hihi,ir gadījies skriet pakaļ Mokai.Bet mums ir attaisnojums-viņa ir kucēns un mēs vēl mācāmies.Parasti cenšos savākt viņu tiklīdz redzu suni,bet toreiz viņa pamanija nācēju pirmā.

[AnitaJ]

čība, vai tik tas nav Ambers ar Cēzaru, par kuriem Tu runā? Ja tie ir viņi, tad neticu, ka viņi nu baigi kādu ēstu nost . Esam staigājuši pa Biķernieku mežu gan mazā, gan lielā barā un nekad neēda arī jaunpienācējus. Bet par pārējo - pievienojos šeit rakstītajiem viedokļiem, ka attieksmi pret sevi pārsvarā veido suņu saimnieki paši un tie daži uzbraucieni no cilvēkiem, kuriem vienmēr, visur un par visu patīk kašķēties, nav ņemami vērā. Es ar savu suni 8 gadus nodzīvoju Purvciemā un tikai trešo gadu esam pārbraukuši uz Ķekavu. Un joprojām daudzi apjautājas, kur Flemors pazudis (par mani mazāk ). Gan kaimiņi (pat tādi, kuri patiešām baidās no suņiem), gan sētnieki, gan vecāka gada gājuma cilvēki ar maziem sunīšiem, gan kaķu barotāji un pat suņu nīdēji - ar pacietību un normālu attieksmi, visi beigās bija priecīgi redzēt manu suni un vienmēr bija gana laipni pret mums. Nevienam mans suns nav jāmīl un tāpēc arī savu suni attiecīgi audzināju, lai viņš varētu dzīvot daudzdzīvokļu mājas sabiedrībā. Mazajiem suņiem sākotnējā agresija un bailes nomainījās pret bezgalīgu mīlestību un draudzību. Vecāka gada gājuma cilvēki par to bija sajūsmā, kad skatījās viņu mazo suņu dejas apkārt manam zilonim. Vecāki ar bērniem pārsvarā smaidīja, sētnieki uzkrītoši atļāva man nevākt aiz mana suņa, jo viņiem neesot grūti (tiesa, es to neizmantoju un tāpat turpināju vākt - uz citiem gan burkšķēja) . Un pat kaimiņi dalījās - vieni sajūsminājās par manu suni, citi bija neitrāli, bet nebija neviens, kas būtu noskaņots nelabvēlīgi pret mums. Un kaķu barotāji arī iepazīstot tuvāk smaidīja, kaut bieži vakaros gājām bez saites un no sākuma viņi par to pauda sašutumu, jo nokodīšot kaķus. Galvenais uzbraucieniem neatbildēt ar uzbraucienu un pašam iepazīt un apmācīt savu suni tik daudz, lai Tu spētu prognozēt viņa darbības un spētu savākt. Un lai nebūtu tik rožaini, tad ir bijuši arī nesmuki misēkļa mirkļi, no kuriem arī mācījos saprast savu suni labāk, nevis pārmest cilvēkiem, ka viņiem kas traucēja, vai nepatika.