Pirmais brokaststāsts laikam būtu jāvelta tam, kā es tiku pie sava suņa, vai varbūt – kā suns tika pie manis.
Tas droši vien nebūs nekāds pārsteigums – suni es gribēju kopš agras bērnības. Patiesībā maniem vecākiem ir pamācošs stāsts par suniski noskaņota bērna uztveres īpašībām. Es nevaru galvot par visu nianšu patiesumu, jo to neatceros neko no tā, par spīti savai nozīmīgajai lomai. Lai kā nu tur būtu…
… Uz bērnudārzu atbrauc leļļu teātris. Izrāde ir par Pifu, un tajā ir brīdis, kad nabaga suni piesien ķēdē. Kaut kāda kaķa dēļ laikam. Brīdis acīmredzot domāts komisks, jo zālē smejas visi, izņemot tobrīd apmēram 2gadīgo mani, kas tā vietā sarīko histēriju, tāpēc raudoša tiek iznesta no zāles un ilgi mierināta. Leļļu teātra darbinieki vēlāk esot teikuši, ka TĀ vēl viņiem nebija gadījies.
Maniem vecākiem no tā droši vien bija jāizdara daži secinājumi. Vai viņi to izdarīja? Nē. Tāpēc daļa manas bērnības tika pavadīta, dīcot sunīti (laukos vecmāmiņai bija, bet tas taču nav maaaaaans). Vai kaķīti (sliktākajā gadījumā). Vai no pļavas savāktos gliemežus (kas vēlāk tika godīgi atgriezti savvaļā, man šķiet). Vai skudriņas (tie tak ir tik forši kukaiņi). Vai mušu… Nezinu, kas no tā visa bija pēdējais piliens, bet beigu beigās es ieguvu kāroto. Nē, ne jau sunīti, bet kaut ko tikpat labu – žurku. Pēc tam vēl vienu. Pēc tam jūrascūciņu (jo žurku mūžs ir tik īss). Pēc tam atkal žurku (jo jūrascūku prātiņš ir tik īss). Tad Savu Īpašo Žurku. To nevar īsti aprakstīt, jo nekā objektīvi īpaša Mikē nebija, bet subjektīvi – nekad nebūtu iedomājusies, ka attiecības starp cilvēku un mazu, baltu grauzēju var būt tik dziļas.
Kaut kur pa vidu starp visiem tiem mazajiem zvēriņiem es biju sasniegusi daudz maz saprātīgu vecumu, konstatējusi, ka suni man vajag Tagad un Tūlīt un sarunas par šo tēmu ieguva jaunu – nopietnu – raksturu.
Kad man bija kādi gadi 17, es apņēmos, ka man suns ne vēlāk kā agrā rudenī (tobrīd bija pavasaris), un tas būs labradors. Melns. Jocīgi, bet suni es patiešām dabūju agrā rudenī, tiesa divus gadus vēlāk. Labradora jaukteni. Melnu.
Tā nebija mīlestība no pirmā acu skata, patiesībā tieši otrādi. Pirmo reizi ieraugot Boniju patversmes būrī, es nodomāju, ka šis nu noteikti nav mans suns. Bet tā nebija pirmā reize, kad mana intuīcija smagi kļūdās. (Patiesībā gandrīz visas vislabākās lietas manā dzīvē ir ienākušas ar pirmo domu „tikai ne šito”. Sačakarēti instinkti, acīmredzot.
)
Lai vai kā, te laikam būtu vietā neliela atkāpe ar paskaidrojumu, kā meitene, kas gribēja labradoru un ĀTRI, gaidīja divus gadus un tad aizbrauca uz patversmi.
Pie vainas bija vecāki, kas – cik unikāli! – suni nepavisam nevēlējās. Tas nozīmēja, ka man bija brīnišķīga iespēja viņus pārliecināt, demonstrējot pārdomātus argumentus un atbildības sajūtu. Nu, vismaz tā es centos sevi mierināt.
Tad nu tika atvērta google un ierakstīti atslēgas vārdi („suns dzīvoklī”, man šķiet), kas lēnām atvēra man forumus (tai skaitā šo) un pavisam jaunu pasauli. Oho, izrādās starp 10 latus maksājošo suni no ss.lv un suni ar ciltsrakstiem ir atšķirība! Oho, cik daudz šķirņu! Oho, baseti NAV lieli takši! Oho… man patīk bulterjeri. Oho, es varbūt nemaz negribu labradoru. Reģistrējos šeit, uzrakstīju pāris postus, aizmirsu paroli (gadās), aizmirsu lietotājvārdu (parasti negadās), ierakos reālajā dzīvē, atliku domu par suni.
Nē, es jau gribēju suni, pat ļoti, bet tik daudz „oho” tik īsā radīja zināmu apjukumu. Mazliet piebremzēju ar Tagad un Tūlīt un sāku lasīt vairāk par suņu „tehnisko pusi”, piemēram kinoloģiskajām organizācijām. Vēl daži „oho” momenti.
Paralēli joprojām mēģināju atrast savu šķirni, bet tas kļuva par prieku neradošu pasākumu, jo manas vēlmes nu nekādi negribēja sakrist ar iespējām. Ā, jā, atļauja sunim šajā laikā bija iegūta, bet to pavadīja prasība, ka tam zvēram jābūt mazam. Tas bija galvenais vēlmju un iespēju nesakritības iemesls, jo es godīgi sakot neesmu mazu suņu fans. Ja pavisam godīgi, mazsuņi mani mulsina. Nekad nesaprotu, ko ar viņiem iesākt un visu laiku bail uzkāpt.
Nu, tātad, savu mazo suņu šķirni es atrast nespēju. Dažas patika, bet visām bija „bet”. Tā nu atmetu domu par šķirni, atradu patversmi, kura man šķita laba, palasījos par bezšķirnes suņa izvēli un kopā ar ģimeni devos meklēt savu Ideālo Indivīdu. Tādam taču būtu jābūt, vai ne?
Manā galvā bija kaut kas neliels, dzīvespriecīgs un aktīvs, nez kāpēc īskājains, rūsgans un kobelis. Pilnīgi pieaudzis, protams. Ha. Pēc vairākām pārdomu un šaubu nedēļām es jau kā saimniece devos savā pirmajā pastaigā ar Boniju – melnu, garspalvainu, palielu, desmit mēnešus vecu kuci. Kaut arī tā nebija mīlestība no pirmā acu skata, tas suns ir ļoti, ļoti MANS.
(Bildes tagad nebūs. Mans dators nedraudzējas ar fotoaparātu.
)