ievish, paldies!
Ok, jāpastāsta par pēdējā laika manu lielāko suņu prieku. Brokaststāsts nr.3 (ko? MAN ir brokastis) – Ar Boniju Pērnavā.
Jautājums, vai ņemt suni līdzi pāris dienu izbraukumā īsti netika apspriests. Galvenokārt tāpēc, ka tāpat nebija, kur atstāt. Un arī negribējās. Es gan mazliet stresoju par to, vai viņa tiešām ir tik prātīga, lai nesagādātu problēmas.
(Maza vēsturiska atkāpe – kad Bona tikko bija atvesta no patversmes, viņa uzvedās diezgan apšaubāmi. Apmēram pirmos četrus mēnešus es domāju, ka varu sākt meklēt māju meža vidū, jo civilizācijā tas suns nav vedams. Tad beidzot pienāca diena, kad viņa pagāja garām citam sunim, nesarīkojot histēriju, un es nolēmu to uztvert kā pierādījumu, ka varbūt labāk. Tovakar sastādīju sarakstiņu ar lietām, ko nevarēju darīt ar suni, bet gribēju un apņēmos, ka kādu dienu izdarīšu. Ceļošana bija saraksta augšgalā.)
Nekāda nopietna iepriekšēja organizēšana, kempingu, kur varētu ar suni palikt, meklēšana un tamlīdzīgas izdarības nenotika. Jo mēs visu domājām pēdējā brīdī, vēl vakarā pirms izbraukšanas bija vairāki iespējamie galamērķi un Pērnava pat nebija starp tiem .
Beigu beigās sanāca pat nakts vidū braukt uz laukiem pēc telts, jo par to mēs arī pārdomājām.
Bet par spīti absolūtajam noteiktības trūkumam (vai varbūt tā dēļ) viss sanāca lieliski. Viss ceļš līdz Pērnavai bija gar jūru, pati pilsēta pie jūras un atpakaļceļš arī gar jūru – mīļotais suns bija biežāk slapjš nekā sauss. Jāsaka, ka peldēšanās kopā ar Boniju brīžiem kļūst par mazliet ekstrēmu pasākumu, jo viņa ķeras „slīkstošajiem” saimniekiem rokās/rej virsū/peld klāt un cenšas aizgriezt uz krasta pusi. Tas labākajā gadījumā. Sliktākajā krastā paķer pirmo, kas gadās pa zobam un izmētā to pa visu pludmali. Pēc pāris apkošļātām kurpēm un viena dvieļa, suns visu atlikušo ceļojumu peldējās pie pavadas. Bet neko, pēc triju dienu peldēšanās maratona viņas uzvedība jau kļuva ciešama un varējām arī kopīgi papeldēt. Ja pieķeras pie iemauktiem, izvelk krastā. Forša sajūta.
Citādi gan suns uzvedās priekšzīmīgi – gan kempingā (kaut tur bija citi suņi – saimnieku čau-čau un krievu melnā terjera kuces), gan teltī, gan kafejnīcās, mežā, pilsētas centrā, purvā, mašīnā, lauku sētā, pludmalē (kamēr saimnieki nepeldējās), uz mola, īsāk sakot, visur. MILZĪGS prieks man par viņu.
Ļoti patīkams ceļa biedrs, kuru, kā pierādījās, nākotnē var ņemt līdzi arī tālākos un ilgākos ceļojumos.
Ceļojuma laikā kraukšķināja sauso barību. Pirmajā dienā ar prieku, otrajā bez entuziasma, bet apēda, trešajā palika izsalkusi. Tātad tas ir iespējams – mans suns var atteikties no ēdiena. Nebūtu ticējusi. (Tagad, kad gaļa atkal pamatēdiens, arī sauso atzīst par ēdamu.)
Vēl mēs pēdējā laikā cītīgi izmantojam tuvāko suņu apmācības laukumu, kur mani var redzēt, cenšoties sunī radīt interesi par šķēršļiem, bet Boniju - mēģinām man iestāstīt, ka viņa nav un nebūs agility suns. Es gan joprojām neesmu atmetusi cerības kādreiz pameģināt ar viņu īstu agility.
Mīļotais sunītis, kam rudenī būs divi gadiņi, to cītīgi to izrāda un rūpīgi pārbauda visu robežu atrašanās vietu. Ik pa laikam.
Un es palēnām sāku nopietni domāt par suni nr.2. Ja tas turpināsies tādā tempā, līdz īstai "Bonijas māsiņai" tikšu pēc gadiem pieciem.