Katru vasaru gadās velo melnā diena. Tāda man gadījās vakar... Sākās ar to,ka no rīta atnāca vaļā pudeles turētājam viena skrūve,bet nu šoreiz pudeli neiznīcināju. Pēc darba konstatēju,ka mani sagaida mīkstais aizmugurējai riepai. Bet jāsteidzas. Saminu,un konstatēju,ka met rats, bet tur neko nevaru darīt. Pie unīša laipoju cauri pūlim,un redzu,ka priekšā izbrauc meitene ar velo. Piebremzēju un gaidu brīdi,kad varēšu apdzīt. Meitene brauc tālu no labās malas, bet ta šajā vietā parasta parādība. Paņemu kādu pusotru metru rezervi,un pa kreiso eju garām. Kad jau mans priekšējais rats pie viņas pakaļējā, meitee izdoma braukt pa kreisi. Ar būkšķi ietriecos viņai sānos. Neuzspēju izklipsēt kreiso kāju un gāžos uz bruģa. Ceļamies kājās, 3x pārjautāju vai viss kārtībā, meitee atbild, ka jā, bet redzu,ka sasitusies bez nopietniem nobrāzumiem. Man nobrāzts celis, bet par mani neviens neinteresējas... Pamācu,ka vajag pamest skatu atpakaļ pirms manevra. Tipiskākā kļūda pilsētā. Arī man ir gadījies līdzīgi, bet bez kritieniem. Juglas statoilā dapumpēju riepu, zvanu Gundegai, braucu tālāk. Pie Berģu statoil gribu izņem velopudeli no somas,un konstatēju,ka vaļā ārējā mugursomas kabata,kur bija maks un telefons... un telefona nav. Griežu apkārt,un sāku telefona meklējumus, jau uzburot ainiņas kā meklēšu kontaktus. Brauciens līdz Juglai pa tukšo. Atpakaļceļā čekoju vietas,kuras izbraucu palēcienā,un pie Berģu viadukta zālē guļ un gaida mani telefons. Tomēr lufte no aizmugurējā ra nekur nav pazudusi, līdz ar to no rīta vizīte pie velomeistara. Rezume - 2 spieķi jāpievelk, jānomaina rumbai ārējais gultnis, un vēl daži sīkumi. Ceru,ka aršo melnai līnijai ir pāri