Bezšķirnes kucīte Džeina meklē jaunas mājas

[inguna.rauda]

Mūsu ģimeni ir piemeklējis sāpīgs mirklis - mums jāmeklē jaunas mājas mūsu bezšķirnes kucītei Džeinai, kas šovasar nosvinēja 8.to dzimšanas dienu.
Kāpēc tā?
Mūsu stāsts.
Džeina kā mazs kucēns tika paņemts ģimenē, kad lielie bērni bija pusaudži. Visi auga kopā. Džeina ik pa laikam parādīja savu nepatiku rūcot, ko visi respektēja un iemācījās suni saprast un kopā sadzīvot. Nevienam ne reizi Džeina nebija iekodusi. Nu lielie bērni ir prom savās dzīvēs un mūsu ģimenē ieradās mazs bērniņš, kas Džeinai bija milzīgs stress, Suns satraucās kad mazais raudāja, skrēja mīļoties. Bērnam esam mācījuši, ka sunītis ir mīļš un viņu drīkst glaudīt tikai kopā ar mammu un tēti. Skaidrs, ka suņa traukus vispār nedrīkst aiztikt. Tomēr, bērnam augot, sapratu, ka Džeina bērnu uzlūko ar aizdomām un rūc, ja bērns pierāpo tuvāk. Milzīgs mīnuss ir tas, ka dzīvojam dzīvoklī un abus nošķirt īsti nevaram, jo paliek jautājums - kuru iespundēt ierobežojumā. Sunim arī gribas būt ar visiem, samīļoties, būt blakus, jo tā gadiem bijis. Vārdu sakot, vaktējām bērnu un suni ar pārliecību, ka ir jārūpējas par to, ko pieradini. Ar pārliecību, ka bērnam rādām piemēru par atbildīgu rīcību. Un tad... Tā bija nepilna minūte, kad sapratu, ka bērns ir pie suņa un raud. Paldies Dieviņam, Džeinas kodiens bija tikai skrāpējiens un izbīlis. Mazajam tikai divas skrambiņas uz deguntiņa. Bet mēs sapratām, ka tā vairs nevar, tas ir signāls, ka jābūt atbildīgiem ne tikai pret suni, bet arī bērnu. Varam nenovaktēt...
Zinu, ka daudzi mūs nosodīs par suņa un bērna neaudzināšanu. Mēs esam centušies un mums sirds sāp vairāk kā jebkuram citam. Īpaši lielajiem bērniem sāp sirds. Bet kurš būs atbildīgs, ja suns iekodīs nopietni? Es šādu risku nepieļaušu. Tādēļ lūdzam jūsu visu palīdzību atrast Džeinai jaunas mājas.
Džeina būs brīnišķīgs sargs lauku mājās. Tikai nelieciet pie ķēdes. Bet iežogotā teritorijā vai voljērā viņa jutīsies burvīgi, jo patīk dzīvoties laukā. Protams, viņa trenkā kaķus un rejas ar citiem suņiem. Viņai patīk būt vienīgajai mīlulei, Konkurentus viņa nepieņems. Džeina ir sterilizēta. Jāmin, ka suns ir radis nakšņot mājās, tādēļ nevajadzētu viņu naktī atstāt laukā. Viņa sabīsies un smilkstēs, raudās.

Ja jūs esat gatavi mums palīdzēt, rakstiet man, lai varam visu izrunāt.

Ar sveicieniem arī no Džeinas.

[Demiana]

Bēdīgi, kā ir ar radiem, draugiem, paziņām?

[emy]

es arī šoreiz ne ar risinājumu vai piedāvājumu. Un ne ar nosodījumu. Bet... Varbūt ir vēl kāds risinājums. Kādu instruktoru paņemt uz privātu apmācību. Varbūt mājās? Es šobrīd tikai minu variantus. Es saprotu, ka negribas pieļaut apdraudējumu. Bet ja ir tā, ka ir vecākie bērni, kas īpaši pārdzīvo, tad tas patiesībā varbūt ir neredzami fiziski, bet trauma var būt ļoti dziļa. Un uz mūžu. Es saviem vecākiem to nekad nevarētu piedot. Mums bija suns, kuru atvedām laukos kaimiņiem, bet pirmos mēnešus tas dzīvoja mūsu mājās, jo kucēns un kaimiņi darbā... Rudenī, kad braucām prom, es domāju, ka man sirds no sāpēm pārlūzīs.... pēc tam vienmēr visu savu mūžu tas suns tikko mēs atbraucām uz laukiem dzīvoja pie mums. Un man joprojām šķiet, ka viņam dzīve būtu bijusi labāka, ja man būtu tļauts vest viņu uz Rīgu. Bet tas mazliet citādi. Ja atdotu prom suni, kas jau 8 gadus ir ģimenē.... Tur var sirds salūzt. Un var būt sekas turpmāk. To nekad nevar zināt, kad tas iznāks laukā. Vecākie ņems ļaunā jaunākajam, ka viņa dēļ suni atdova prom, nevarēs piedot vecākiem, vai gluži otrādi nocietināsies un vairs neļausies nekam pieķerties... Tas, kas mūsos un nav redzams ir daudz dziļāk ievainojams un daudz trauslāks, nekā mūsu fiziskie ķermeņi...

Tās, protams, ir manas subjektīvas pārdomas.

[fedelta]

Nu lielie bērni ir prom savās dzīvēs

Varbūt kāds no lielajiem bērniem var paņemt suni pie sevis? Jeb tāds variants jau tika izskatīts?

[inguna.rauda]

Bēdīgi, kā ir ar radiem, draugiem, paziņām?

Paziņus un draugus esam apzvanījuši, nekā...

[inguna.rauda]

Nu lielie bērni ir prom savās dzīvēs

Varbūt kāds no lielajiem bērniem var paņemt suni pie sevis? Jeb tāds variants jau tika izskatīts?

Abi puikas ir ārzemēs, bet meitai pašai gadiņu maziņa meitenīte.

[inguna.rauda]

es arī šoreiz ne ar risinājumu vai piedāvājumu. Un ne ar nosodījumu. Bet... Varbūt ir vēl kāds risinājums. Kādu instruktoru paņemt uz privātu apmācību. Varbūt mājās? Es šobrīd tikai minu variantus. Es saprotu, ka negribas pieļaut apdraudējumu. Bet ja ir tā, ka ir vecākie bērni, kas īpaši pārdzīvo, tad tas patiesībā varbūt ir neredzami fiziski, bet trauma var būt ļoti dziļa. Un uz mūžu. Es saviem vecākiem to nekad nevarētu piedot. Mums bija suns, kuru atvedām laukos kaimiņiem, bet pirmos mēnešus tas dzīvoja mūsu mājās, jo kucēns un kaimiņi darbā... Rudenī, kad braucām prom, es domāju, ka man sirds no sāpēm pārlūzīs.... pēc tam vienmēr visu savu mūžu tas suns tikko mēs atbraucām uz laukiem dzīvoja pie mums. Un man joprojām šķiet, ka viņam dzīve būtu bijusi labāka, ja man būtu tļauts vest viņu uz Rīgu. Bet tas mazliet citādi. Ja atdotu prom suni, kas jau 8 gadus ir ģimenē.... Tur var sirds salūzt. Un var būt sekas turpmāk. To nekad nevar zināt, kad tas iznāks laukā. Vecākie ņems ļaunā jaunākajam, ka viņa dēļ suni atdova prom, nevarēs piedot vecākiem, vai gluži otrādi nocietināsies un vairs neļausies nekam pieķerties... Tas, kas mūsos un nav redzams ir daudz dziļāk ievainojams un daudz trauslāks, nekā mūsu fiziskie ķermeņi...

Tās, protams, ir manas subjektīvas pārdomas.

Pirms spert šādu soli, runāju ar lielajiem bērniem. Meitai pašai gadu veca meitiņa un viņa saprot vislabāk. Abi puikas ir ārzemēs un pārdzīvo, protams, kā mēs visi. Bet viņi saprot situācijas nopietnību. Esmu apsolījusi bērniem, ka, ja sunītim būs citas mājas, tad tikai pie labiem cilvēkiem. Man pašai ir ļoti, ļoti smagi. Bet situāciju sarežģī apstāklis, ka man jāatgriežas darbā un mums mājās būs auklīte. Un auklīte nav suņa saimniece. Atkal jauna situācija, jauns stress visiem. Meklējam lau kinologu, kas varētu palīdzēt. Bet Džeinai jau 8 gadi, vai var sunītim iemācīt šīs lietas? Es nezinu un man ir bail. Bail, ka nepieļauju kļūdu, kas mums visiem var ļoti dārgi maksāt. Bet paldies par ieteikumu, mēs izmēģināsim dažādas lietas, varbūt tomēr izdodas ....

[emy]

ui... atvainojos, ka kaut kā palaidu garām, ka lielie bērni jau savās dzīvēs. Tas izmaina manu komentāru. Vienīgi varu pateikt, ka mana māsa izlēma par suņa atdošanu (beigās gan nonāca pie vīra māsas), kad sunim bija nepilns gads. Un tas viņai joprojām ir tāds "jūtīgs" jautājums. Viņas vīram vispār sāpīgs. Un vēl sagadījās, ka gandrīz gadu suns bija atdots sliktās rokās. Kad to ieraudzījām, braucām pakaļ, vedām prom un atkal meklējām jaunas mājas. Un tad bija tā, ka nevarējām nekādi atot svešiem, jo visur šķita, ka nebūs īsti labi. Labi, ka galu galā atradām mājas tuvu rados.Tagad sunim labi un suns laimīgs. Bet nu...viegli tas nav. Pat nezinu, ko ieteikt. Katrā gadījumā, ja tomēr meklēsiet jaunas mājas sunim, tad Jums jāliek iekšā ar visu bildi un sīkāku info par suni. Tāpat diez vai jums kāds atsauksies.

[inguna.rauda]

ui... atvainojos, ka kaut kā palaidu garām, ka lielie bērni jau savās dzīvēs. Tas izmaina manu komentāru. Vienīgi varu pateikt, ka mana māsa izlēma par suņa atdošanu (beigās gan nonāca pie vīra māsas), kad sunim bija nepilns gads. Un tas viņai joprojām ir tāds "jūtīgs" jautājums. Viņas vīram vispār sāpīgs. Un vēl sagadījās, ka gandrīz gadu suns bija atdots sliktās rokās. Kad to ieraudzījām, braucām pakaļ, vedām prom un atkal meklējām jaunas mājas. Un tad bija tā, ka nevarējām nekādi atot svešiem, jo visur šķita, ka nebūs īsti labi. Labi, ka galu galā atradām mājas tuvu rados.Tagad sunim labi un suns laimīgs. Bet nu...viegli tas nav. Pat nezinu, ko ieteikt. Katrā gadījumā, ja tomēr meklēsiet jaunas mājas sunim, tad Jums jāliek iekšā ar visu bildi un sīkāku info par suni. Tāpat diez vai jums kāds atsauksies.

Paldies par Jūsu laiku un atsaucību! Mums ir labas ziņas. Car internetu kāda burvīga meitene Ramona uzrunāja mūs ar konkrētiem priekšlikumiem kā palīdzēt koriģēt suņa uzvedību. Atbrauca pie mums uz māju, izgāja pastaigā ar suni, izrunājāmies, vēroja kā suns uzvedas mājās, kopā gājām pastaigā jau ievērojot citus noteikumus. Un esam apņēmības un ticības pilni, ka mums kopā izdosies un Džeina paliks mūsmājās. Meklējot sunim jaunās mājas biju nobijusies, samulsusi, jutu milzīgu vainas sajūtu un bezspēcību, jo nezināju ko un kā. Nu mums ir padoms rokā - reālas rīcības un atbalsta cilvēks, kas palīdz, ja nepieciešams. Esam priecīgi!!!!! Un ticam, ka izdosies un šis būs stāsts ar laimīgām beigām mums visiem

[inguna.rauda]

es arī šoreiz ne ar risinājumu vai piedāvājumu. Un ne ar nosodījumu. Bet... Varbūt ir vēl kāds risinājums. Kādu instruktoru paņemt uz privātu apmācību. Varbūt mājās? Es šobrīd tikai minu variantus. Es saprotu, ka negribas pieļaut apdraudējumu. Bet ja ir tā, ka ir vecākie bērni, kas īpaši pārdzīvo, tad tas patiesībā varbūt ir neredzami fiziski, bet trauma var būt ļoti dziļa. Un uz mūžu. Es saviem vecākiem to nekad nevarētu piedot. Mums bija suns, kuru atvedām laukos kaimiņiem, bet pirmos mēnešus tas dzīvoja mūsu mājās, jo kucēns un kaimiņi darbā... Rudenī, kad braucām prom, es domāju, ka man sirds no sāpēm pārlūzīs.... pēc tam vienmēr visu savu mūžu tas suns tikko mēs atbraucām uz laukiem dzīvoja pie mums. Un man joprojām šķiet, ka viņam dzīve būtu bijusi labāka, ja man būtu tļauts vest viņu uz Rīgu. Bet tas mazliet citādi. Ja atdotu prom suni, kas jau 8 gadus ir ģimenē.... Tur var sirds salūzt. Un var būt sekas turpmāk. To nekad nevar zināt, kad tas iznāks laukā. Vecākie ņems ļaunā jaunākajam, ka viņa dēļ suni atdova prom, nevarēs piedot vecākiem, vai gluži otrādi nocietināsies un vairs neļausies nekam pieķerties... Tas, kas mūsos un nav redzams ir daudz dziļāk ievainojams un daudz trauslāks, nekā mūsu fiziskie ķermeņi...

Tās, protams, ir manas subjektīvas pārdomas.

Pirms spert šādu soli, runāju ar lielajiem bērniem. Meitai pašai gadu veca meitiņa un viņa saprot vislabāk. Abi puikas ir ārzemēs un pārdzīvo, protams, kā mēs visi. Bet viņi saprot situācijas nopietnību. Esmu apsolījusi bērniem, ka, ja sunītim būs citas mājas, tad tikai pie labiem cilvēkiem. Man pašai ir ļoti, ļoti smagi. Bet situāciju sarežģī apstāklis, ka man jāatgriežas darbā un mums mājās būs auklīte. Un auklīte nav suņa saimniece. Atkal jauna situācija, jauns stress visiem. Meklējam lau kinologu, kas varētu palīdzēt. Bet Džeinai jau 8 gadi, vai var sunītim iemācīt šīs lietas? Es nezinu un man ir bail. Bail, ka nepieļauju kļūdu, kas mums visiem var ļoti dārgi maksāt. Bet paldies par ieteikumu, mēs izmēģināsim dažādas lietas, varbūt tomēr izdodas ....

Paldies par Jūsu laiku un atsaucību! Mums ir labas ziņas. Car internetu kāda burvīga meitene Ramona uzrunāja mūs ar konkrētiem priekšlikumiem kā palīdzēt koriģēt suņa uzvedību. Atbrauca pie mums uz māju, izgāja pastaigā ar suni, izrunājāmies, vēroja kā suns uzvedas mājās, kopā gājām pastaigā jau ievērojot citus noteikumus. Un esam apņēmības un ticības pilni, ka mums kopā izdosies un Džeina paliks mūsmājās. Meklējot sunim jaunās mājas biju nobijusies, samulsusi, jutu milzīgu vainas sajūtu un bezspēcību, jo nezināju ko un kā. Nu mums ir padoms rokā - reālas rīcības un atbalsta cilvēks, kas palīdz, ja nepieciešams. Esam priecīgi!!!!! Un ticam, ka izdosies un šis būs stāsts ar laimīgām beigām mums visiem