Daudzus gadus atpakaļ, kad tiku pie sava pirmā zirga, ilgu laiku rakstīju blogu, tādēļ liekas tikai pareizi, ka tagad vienu būtu pelnījis arī Fēlikss.
Trīs gadu vecumā visiem paziņoju: "Kad izaugšu, būšu cilkū jājēja!". Kopš sevi atceros esmu mammai neveiksmīgi dīkusi pēc suņa, sliktākajā gadījumā kaķa, par zirgu pat nedīcu - zināju, ka tāpat nespīd. Padsmit gados manas žēlabas tika uzklausītas un es tiku pie sava pirmā dzīvnieciņa - nē, ne suņa un pat ne kaķa - kāmīša. Iemīlēju viņu no visas sirds, viņa pat bija vairākkārtēja Dinozoo fotokonkursu uzvarētāja. Brīdī, kad šķīrāmies, sāpēja ļoti, tāpēc nolēmu, ka otra kāmīša nebūs. Nākošā tika iegādāta apbrīnojami izskatīga jūrascūķele, kuru nekad tā līdz galam sirdī neielaidu un viņa laikam mani arī nē. Viņas orķestra cienīgā diedelēšana no rītiem bija iemesls, kāpēc es viņai nedevu tik daudz gardumus, kā citi ģimenes locekļi un tas laikam nekad netika lāga piedots. Savā 18 dzimšanas dienā es tiku pie dzīvnieka, par kuru nekad pat nebiju atļāvusies sapņot, bet viņš apgrieza manu dzīvi kājām gaisā un iemācīja neizmērojami daudz. Viņš ir un vienmēr būs zirgs ar milzonīgu EGO, bet viņam ir vēl daudz milzonīgāka sirds un viņš vienmēr būs mans lieliskais draugs. Dzīvei metot dažnedažādus līkločus, mēs esam iemācījušies dzīvot tālu prom viens no otra un izbaudīt katru brīdi, ko pavadam kopā. Laiks, ko pavadīju Vācijā man iemācīja daudz un iedeva daudz - arī Fēliksu. Brīdī, kad nolēmu, ka es gribu savu suni TAGAD un TŪLĪT, es apmulsu pilnīgi un galīgi, jo, lai arī man ir mīļākās šķirnes, tomēr pieņemt lēmumu par vienu konkrētu bija grūti. Grūti līdz brīdim, kad atcerējos par hofavartiem. Kā gan es varēju aizmirst? Tālāk sekoja suņa meklējumi atbilstoši manām vēlmēm, vajadzībām un iespējām, un rezultātā no Čehijas pie manis ieradās VIŅŠ. Es nekad neaizmirsīšu pirmo nakti, kad es Fēliksu izcēlu no mašīnas. Ar savām milzīgajām ķepām viņš ieķērās manos plecos, piespiedās klāt un raudāja par visu, kas palicis aiz muguras. Tā bija pirmā reize, kad es turēju rokās savu bērnības, dzīves sapni, savu pirmo suni. Tagad, kad viņš ir sasniedzis 4,5 mēnešus man ir teju žēl, ka tas milzu lempītis vairs nekādīgi neietilpst manā kaulainajā klēpī un cilāt 25 kg arī nav gluži sapnis vasaras naktī. Par mūsu raibajiem piedzīvojumiem līdz šim un tiem, kas vēl nāks, stāstīšu citu reizi. Sveicieni visiem no Fēliksa, kas saldi šņākuļo pēc garas dienas laukos.