4 meitiņas-peciņas un dēliņš. Piedzimām 16.07.2016
Šīs dzemdības ir kaut kas....nosirmoju laikam vēl par pāristūkstiešiem matu...
Nē. Nu ar kuci un kucēniem viss o.k. Un dzemdības noritēja normāli. Bet...
''Teātris'' sākās jau ceturtdien. Pusdienlaikā atskrēju mājās pārbaudīt kā Reda jūtas. Sēdēja mājiņā un skatījās uz mani žēlabainu skatu. Nolēmu palikt mājās. Gaidījām...nekas nenotika...piektdienu pavadīju mājās krāmējot mantas specenēm un gaidot....nekas nenotika...ap 21.00 Reda sāka smagi elsot un kārpīt mājiņu. Sakrāmēju visas dzemdībām paredzētās lietas, noliku gulēt bērnu, uzvārīju kafiju un gaidīju...tikmēr Reda saldi čučēja. 05.00 aizbraucu uz izstādi. Iepriekš pamodinot vīru un Dacīti (Sunset Pearl labradori). Lieki teikt ka stresa līmenis jau sen bija pārsniedzis normu un iestājies kaut kāds dīvains miers
Pēc 8.00 uzzvanīju uz mājām - viss esot mierīgi. Reda čuč, vīrs guļ viņai blakus. Dacīte gaida kad kucei sāksies kontarkcijas un brauks. Ap 9.00 saņēmu zvanu no vīra kas izmisīgi vēlējās saprast kā ir pereizi jāpārgriež nabas saite.
Lieli teikt ka teorētiski viņš to visu zin, bet stress dara savu (atceros savu stāvokli pirmo reizi pieņemot dzemdības). Pāris minūšu laikā atsteidzās Dacīte un dzemdības turpinājās pieredzējuša audzētāja klātbūtnē. Lieki teikt ka vīrs jutās lepns par paveikto. Jo tas taču viņa pirmais pieņemtais kucēns!