Sāc ar sevi. Māras blogs.

[LindaS]

Par izkroploto tirgu jāpiekrīt- visās nozīmēs
Tomāts atkal manā virzienā, bet vai esi mēģinājusi skatīt suņus no Krievijas. Zinu,ka daudzi ir pret šo tirgu- tikai un vienīgi Eiropa, bet tomēr..
P.S. Showa saluki pieļauju Eiropā maksā tuvu mašīnas cenai, reta šķirne protams, pat loti.

[Creme de la Creme]

Es piem. neesmu pret RUS tirgu (man pašai ir suņi no RUS). BET. Ir jābūt 100% drošam par audzētāju. Vai arī jābūt kādam labam/zinošam padomdevējam. RUS audzētāji (pat ar zināmu vārdu) mēdz (diemžēl ļoti bieži) ''iesmērēt'' ne tos labākos kucēnus par augstām cenām. Es nesaku ka Eiropā tādu nav (pie mums arī...), bet...

[čība]

Es piem. neesmu pret RUS tirgu (man pašai ir suņi no RUS). BET. Ir jābūt 100% drošam par audzētāju. Vai arī jābūt kādam labam/zinošam padomdevējam. RUS audzētāji (pat ar zināmu vārdu) mēdz (diemžēl ļoti bieži) ''iesmērēt'' ne tos labākos kucēnus par augstām cenām. Es nesaku ka Eiropā tādu nav (pie mums arī...), bet...

Lai nopirktu labu suni ir jābūt zinošam, bet, lai nopirktu labu suni Krievijā ir jābūt ļoti zinošam.

[Māra]

Esmu atgriezusies no darba un nu varu tā nopietnāk pievērsties Jūsu rakstītajam, nevis tā ar trešo aci caur telefonu. Tātad.

kāda ir viņas attieksme pret svešiem cilvēkiem, pēkšņām skaņām, vai viņa ir drosmīga vai bailīga, vai ziņkārīga vai ne sevišķi, cik viņa grib kontaktēties ar cilvēku, cik viegli mācās tās lietas, ko no viņas prasa (ceru, ka kaut ko jau prasa...). No tā visa galvenais, lai nav bailīga, tas ir tik sarežģīti, ja suns no visa baidās... No vienas puses ar četrus mēnešus vecu kucēnu varbūt ir mazliet vieglāk, bet es nekad negribētu laist garām iespēju redzēt to, kā viņš līdz tiem četriem mēnešiem izaug.

Kā jau te visi brīdina - ar kurtiem saslimstot, tā ka nepaietu ilgs laiks līdz nākamajam un to jau tā kā varētu mazāku ņemt. Man, nez kādēļ, šķiet, ka saluki, kā atturīgāks un krietni nedresējamāks suns to raksturu tik ļoti neizrāda, tas ir, viņā neparādās kādas īpašas dotības vai mīnusi. Bet tas ir mans absolūta iesācēja viedoklis, nu tā ka tiešām - nulles stadija zināšanās.
P.S. Par bailīgumu atbildēja, ka viss esot labi, ne no kā nebaidoties, bet nepazīstamās vietās esot vien rezervēta.
Un par to audzētavas apskati - manī vairāk miera laikam, jo esmu iepazinusies ar tuvu audzētājas draugu - Osu, kurai trīs suņi no audzētavas. Sajūta, ka tikpat kā jau esmu svarīgāko redzējusi Bet kā jau julika minēja - neesmu īpaši racionāls cilvēks
Bet vispār, pixy, manuprāt no Tevis iznāktu lielisks un saprotošs audzētājs...

Ja gribat izstādes- tad pēc manas saprašanas- jāizvēlas visskaistakais- tieši tāds,kātu gribi, lai tev ir lepnums un acis sāp no skaistuma mājās ik dienu un par to ir jāmaksā, par to nav šaubu. Bet tad tu nekad nenožēlosi ne centa.
Ja sunītis nav izstādēm- tad izvēlies,kas uzrunā no bildēm/video... kaut šķībāks, greizāks, bet sirsniņa pateiks priekšā- jā,šis ir mans un gribēju baltu, bet šis ir melns, bet tieši melns ir īstenībā vissmukākais

Šeit uzreiz varu atzīt savu vājumu punktā, ka man tik ļoti gribas saluki, ka man acis sāp no visu viņu dailes, pietam, tā kā man vienīgā skaidrība par šķirnes suņiem ir, ka tiem jabūt ar 4 kājām, asti un galvu, tad arī decembrī gaidāmais metiens man šķitīs tikpat brīnišķīgs.
Mana iekšējā sajūta - "viņi visi ir burvīgi, dodiet man vienu!"
Ieraugot Pandoru bija tieši tas mirklis - gribu baltu, bet Pandora un viņas ausis - tās patiesībā ir vissmukākās, tādēļ skatīšos, kā viss izvertīsies, bet vairs nav koncentrēšanās uz krāsu

Tomāts atkal manā virzienā, bet vai esi mēģinājusi skatīt suņus no Krievijas. Zinu,ka daudzi ir pret šo tirgu- tikai un vienīgi Eiropa, bet tomēr..

Tā kā par tirgu man nav nekādas sapratnes, tad nav arī pretenziju.
Tā kā viens no LV saluki nāca tieši no vienas RUS audzētavas, paskatījos arī tajā virzienā, taču man kā liela siena ir manas sliktās krievu valodas zināšanas. Attiecīgi - maizi es varu nopirkt un pakašķēties par nepareizi novietotu auto, bet nezināšana suņu terminoloģijā mani varētu iegāzt plus vēl nezināšana kā tāda - mani apčakarēt ir vieglāk nekā 5gadīgu bērnu. Vēl arī viņi, nez kādēļ, ļoti tendējas uz melnajiem suņiem un man tai brīdī tas likās absolūti neinteresanti.
Nepainteresējos, bet ja jau cilvekam vajag vīzu uz RUS, tad šķita aŗī, ka suni atransportēt varētu būt sarežģītāk. Diezgan agri izslēdzu RUS audzētavas, taču skatīt skatīju. ->

Lai nopirktu labu suni ir jābūt zinošam, bet, lai nopirktu labu suni Krievijā ir jābūt ļoti zinošam.

Neesmu neviens no augstāk minētā

Vienvārdsakot, sarunas tiek vestas, nu jau vairs mati nesirmo (pateicoties arī Jums, paldies) un tā kā no suņa atteicās tikai maksātnespējas dēļ, tad tam nevajadzētu būt ne ar kādām vainām. Dabkas taču

[julika]

Uzreiz pateikšu, ka es tikai no savas pieredzes un tas ir mans pirmais suns pagaidām.

Es nekad vairs neņemšu suni, kurš ir lielāks par 2 mēnešiem. Vai arī izjautāšu audzetāju līdz sīkumiem - kā suns satiek nezināmus cilvēkus, suņus, kaķus, kāda viņam attieksme pret paaugstinātu balsi, pret paceltu roku, pret skaļām skaņām. Vai sunim ir tieksme apčurāties, satiekot cilvēkus. Vai sunim patīk mācīties un spelēties, vai viņš viegli noverš uzmanību tad, kad spelējas. Vai suns ir padevīgs/dominānts/neitrāls.
Es gribu pati suni mācīt kontaktēt ar šo pasauli tik āgri, cik vien iespējams. Jā, pieaudzis suns ir iemācīts iet uz tualeti. Jā, var labāk redzēt eksterjera trūkumus (ja tādi ir). Jā, tev vēl ir daudz laika sociālizācijai.
Bet ja tas ir pirmais suns, tad nav tik daudz pieredzes un saprašanas, kas tad īsti vajadzīgs.
Man ir lielisks suns, ļoti sportisks, mīlošs, emocionāls. Bet nav labi socializēts un ar jūtīgu nervu sistēmu. Un es to sapratu tikai tad, kad jau gadu biju kopā ar to suni nodzīvojusi.
Tāpēc es ieteiktu nesteigties, bet arvien vairāk patusēt ar labi socializētiem suņiem un viņu saimniekiem, parunāt par dzīvi, lai saprastu, kas tad ir sociālizēts suns un kādu darbu tas prasa. Jo tas ir ļoti būtiski un tas var dažreiz stipri traucēt ikdienā.

[maksis]

Bet ja tas ir pirmais suns, tad nav tik daudz pieredzes un saprašanas, kas tad īsti vajadzīgs.

Un ir viegli neielikt sunī pat tik daudz un tik pareizi, cik to izdarījis audzētājs Nē, es nesaku, ka tā noteikti ir, es vnk norādu uz arī tādu iespēju.
Vēl piebildīšu, ka sportistiem vienmēr būs mazliet cits skatījums uz šo nekā suņu īpašniekiem vulgaris.
P.S. Mans ideālais, brīnišķīgais, perfektais suns, mans Sirds Suns nonāca pie manis 3 mēnešu vecumā. Man ar viņu nebija NEKĀDU problēmu - ne braukājot vēlāk pa Eiropu, ne ņemot viņu visur līdzi tepat LV (gan vnk uz pilsētu, gan veikaliem, viesnīcām utt., utml.). Un neviens cits suns nav man bijis TIK ļoti pieķēries kā šis. Piemēri ir dažādi
P.P.S. Šis ir vnk piemērs no citas pieredzes. Man nav viedokļa par/pret konkrētā kucēna ņemšanu vai neņemšanu.

[Imagine]

Julika - atļaušos iebilst - suns aug, attīstās un veidojas visa mūža garumā. Pēc savas pieredzes ar savu suni, kuram ir gandrīz 15 gadu, viņa dažādos sava vecuma posmos ir bijis citāds suns. No hiperaktīvas sunes, kas bieži konfliktēja ar citiem suņiem, līdz miermīlīgai dāmai, kurai ļoti patīk komunicēt ar sugasbrāļiem. Tava Kira ir viengadnieks, viņai brieduma gadi vēl ir tikai priekšā un daudz kas vēl mainīsies.

Daudz ko pūrā līdzi nodod arī vecāki - sunim, kuram no dzimšanas šūpulī ir ielikts tramīgums un piesardzība, pat čakli socializējot un apmācot, vienmēr būs zināma robeža, pie kuras tas apstāsies. Suņi nepiedzimst par baltām lapām un pat pēc vislabākās sirdsapziņas un parametriem izvēlēts 2 mēnešus vecs pūkainis cilvēka ietekmei ļausies tiktāl, cik ģenētika atļaus. Turklāt tad vēl ir ļoti grūti spriest par to, kāds tas izaugs. Nedrīkst aizmirst, ka suns ir neatkarīgi domājoša būtne un ir situācijas, kur viņi pieņems lēmumus tā, kā paši uzskatīs par pareizu. Ja vien tas beidzas neitrāli vai pozitīvi, to vajag respektēt un nevajag uztvert kā trūkumu. Nav ideālu cilvēku un nav ideālu suņu.

Turklāt es neuzskatu, ka iesācējam obligāti būtu jāņem kucēns, it sevišķi, ja nav pārliecības par saviem spēkiem to pareizi izaudzināt. Cik nav nācies piedzīvot, ka cilvēki atsakās no sava pusaugu suņa, jo vairs neprot ar to tikt galā? Tāpēc arī pareizi piemeklēts pieaudzis suns var būt tikpat labs variants, lai ienāktu suņu pasaulē. Es šajā ziņā izvilku laimīgo lozi, un pilnīgi droši zinu, ka arī nākamo suni ņemšu tādu, kas ir jau pieaudzis.

[maksis]

sunim, kuram no dzimšanas šūpulī ir ielikts tramīgums un piesardzība, pat čakli socializējot un apmācot, vienmēr būs zināma robeža, pie kuras tas apstāsies.

[Creme de la Creme]

sunim, kuram no dzimšanas šūpulī ir ielikts tramīgums un piesardzība, pat čakli socializējot un apmācot, vienmēr būs zināma robeža, pie kuras tas apstāsies.

Man ir krasi pretējs viedoklis - tieši pirmo kucēnu nevajadzētu ņemt pārāk mazā vecumā. 4-5 mēneši ir ideāls vecums! Protams - ja neiet runa par kucēnu no patversmes/no audzētājiem kas tur kucēnus'' šķūnī'' u.tml. Diez vai nepieredzējis cilvēks būs gudrāks par labu (ar uzsvaru uz ''labu'') audzētāju.

[ievish]

Man ir krasi pretējs viedoklis - tieši pirmo kucēnu nevajadzētu ņemt pārāk mazā vecumā. 4-5 mēneši ir ideāls vecums! Protams - ja neiet runa par kucēnu no patversmes/no audzētājiem kas tur kucēnus'' šķūnī'' u.tml. Diez vai nepieredzējis cilvēks būs gudrāks par labu (ar uzsvaru uz ''labu'') audzētāju.

Šim viedoklim var visnotaļ piekrist, it īpaši, ja ir runa par cilvēku, kuram tas ir ne tikai pirmais suns, bet kurš turklāt nav arī ļoti ilgstoši iedziļinājies tēmā, bet tomēr grib suni. Dabkas ir liela, laba audzētava, nedomāju, ka viņiem būs slikti socializēts kucēns. Viņi nav pavirši, nezinoši iesācēji, turklāt skandināvi, kuriem pret suņa temperamentu ir stingrākas prasības kā daudzkur citur Eiropā vai Krievijā.

Piekrītu arī viedoklim, ka iedzimtība nosaka daudz ko. julika, Kiras gadījumā, manuprāt, galvenais ir iedzimtība, tieši tas, ka suns pēc rakstura ir padevīgs. Savukārt, Mārai, iegādājoties savu pirmo suni, nav uzstādījuma, ka tam ir jābūt ar tieši tādu un tādu temperamentu. Tev un man pret suņiem ir specifiskas prasības, jo mēs sportojam, mums vajag enerģiskus, drošus suņus, kam būtu azarts, kas būtu vieglāk apmācāmi un ieinteresēti šajā apmācības procesā. Mārai tādu plānu nav. Galvenais, lai suns būtu adekvāts temperamentā, vesels un patiktu topošajiem saimniekiem.

[Linda B.]

Pirms pieņemtu lēmumu ņemt tik lielu kucēnu es kārtīgi izjautātātu audzētāju par to kā viņš grasās viņu socializēt,gribētu bildes kā pierādījumu.Var dabū arī ne to,ko gribējās.

[pixy]

Bet vispār, pixy, manuprāt no Tevis iznāktu lielisks un saprotošs audzētājs...

Paldies , es to uztveru kā komplimentu . Bet šajā konkrētajā gadījumā tomēr vairāk ir šis -

sportistiem vienmēr būs mazliet cits skatījums

. Galvenais, lai cilvēks ar suni ir laimīgs un vispār jau Tev šoreiz vairāk jāklausās, ko saka kurtisti - kurti ir pavisam citādāka suņu grupa, nekā tie, kurus par potenciāliem biedriem izskatu es vai kāds cits ar nopietniem sporta plāniem. Un cilvēki, kuriem patīk kurti suņos un dzīvē kopā ar viņiem redz pavisam kaut ko citu. Tā, ka es paklusēšu, tāpat vienmēr tie lēmumi, kurus pieņemam, ir vislabākie, pat, ja tai brīdī par to pārliecības nafff .

[Creme de la Creme]

Pirms pieņemtu lēmumu ņemt tik lielu kucēnu es kārtīgi izjautātātu audzētāju par to kā viņš grasās viņu socializēt,gribētu bildes kā pierādījumu.Var dabū arī ne to,ko gribējās.

Ne to ko gribējās var dabūt arī ņemot 2 mēnešus vecu kucēnu. Un tad pat ir daudz lielākas iespējas dabūt to ko negribās (piem. bailīgu, nedrošu kucēnu). 2 mēnešus veci kucēni ir mīļi, jauki un ''pūkaini'', bet piem. 6 mēnešu vecumā var ļoti labi redzēt kucēna temperamentu, raksturu, kā arī to, ko audzētājs kucēnā jau ir ''ielicis''.
Mani plusi 4 mēnešus vecam kucēnam:
1.Ir visas vakcīnas, ir izsēdēta karantīna un kucēnu var droši vest ārā/uz apmācību u.tml.
2. Var daudz labāk redzēt kucēna temperamentu. Par eksterjeru - strīdīgi, jo šajā vecumā kucēns var būt ļoti neproporcionāls.
3. Kucēns no mātes jau samācījies visādas gurdrības, kā arī kārtīgi ''iztusējis'' ar brāļiem/māsām.
4. Audzētājs kucēnu jau būs sācis apmācīt.
Dažam labam kucēnam jau būs arī izstāžu vērtējumi

[Māra]

Viens no Dabkas audzētavas suņiem, kas šobrīd mitinās Rīgā un pieder zviedru dāmai, ir paņemts no audzētavas, ja nemaldos - 5 vai 6 gadus vecs. No visiem trim suņiem, viņa ir vissocializētākā, īpaši tendēta uz cilvēku un miermīlīgs suns. Skaidrs, ka tas negarantē visus viņu suņus tādus, bet skaidrs, ka novārtā tie pamesti netiek. Tas tā - man mierinājumam

Nav arī tik slikti - tas nav mans pirmais suns (šobrī strauji novecojošā 14gadīgā laika EKSELENTI parāda visas manas kļūdas un nezināšanu par suņiem, vismaz ir no kā mācīties un skaidri zinu, kādu suni vairs negribēšu - kontaktu tā arī pa īstam neatradām), taču kurts - esmu iesācēju iesācējs, tādēļ noteikti varu atzīt, ka nezinu, kas būtu vislabākais kucēnam no 2 mēnešu vecuma, lai tas ieliktu sunī labu pamatu. Noteikti jāpiekrīt ievish, ka tēmā neesmu ļoti iedziļinājusies, jo - jo vairāk kaut ko uzzinu, jo sarežģītāks un nesaprotamāks tas kļūst, grūtāk izvēlētēies, grūtāk pateikt jā, kā es vienmēr saku - muļķiem viegla dzīve , tādēļ vienkārši jāņem viens suns un jāskatās, kā viss norit "dzīvajā" un tad jau varēs saprast un mācīties krietni vairāk.

Audzētāja jau sākumā rakstīja, ka viņu interesē pavairot tieši nosvērtus un drošus suņus, tādēļ atļaujos pieņemt, ka arī vecāki nav izvēlēti nejauši/uz labu laimi.

Mārai Galvenais, lai suns būtu adekvāts temperamentā, vesels un patiktu topošajiem saimniekiem.

Perfektāk pateikt nevar, paldies

Creme de la Creme, mani ļoti apmierina Tevis uzskaitītie plusi.

[Dylan]

Savu sušķīti dabūju, kad viņam bija 3-4 mēneši. Ņēmu patversmē, neko nezinot par vecākiem tikai to, ka nācis no briesmīgas vides, kur no bada bija uzpūties vēders, ar tārpiem cīnījāmies vairākus mēnešus. Kad jau bija pie manis, nevarējām vēl iet ārā mēnesi, jo bija jāgaida otrā pote, tādēļ reālu socializāciju sākām vēl vēlāk.

Mans pats pirmais suns, kuru paņemot jau "salīdzinoši lielu", bija milzīgs uztraukums, 100 peļķītes ik dienas un mācīšana iet ārā, uztraukties par katru sīkumu, skriešana un zvanīšana vetārstam par tiešām smieklīgām lietām, pasaules rādīšana, mācīšana kāpt pa kāpnēm un nebaidīties no visādām lietām (ko pieļauju parasti apmāca kucēna bioloģiskie vecāki).

Rezultātā ir pats labākais, mīļākais, ideālākais suns par kādu vispār var sapņot. Ideāls kompanjons, kurš nepagurstot piedalās visās aktivitātēs, labs kontakts ar bērniem un svešiniekiem. Vienmēr smaidošs. Ir enerģisks, saprot, ko no viņa prasa, suns ar savu raksturiņu, kurš saskan 100% ar manējo.

[DanaMary]

Es laikam pagaidītu. Cik lasu, tad Jums šobrīd ir ĻOTI liels stress. Bet suns no tās otras audzētavas...Esat taču abi ar vīru apraduši ar domu, ka apmēram tad un tad, noteikti ne ātrāk kā pēc x mēnešiem būs jums suns. Bet tagad pa galvu pa kaklu, uztraucoties, raudot, pārdzīvojot, neko nesaprotot, mētājoties no vienas puses uz otru.
Bet tās tikai manas domas par dikti lielo stresu,kas noteikti šobrīd ir dikti liels jūsmājās.
No sirds vēlu veiksmi, vai nu ar šo meiteni, vai kādu citu, bet veiksmi!

[Elbe]

Ja Jums jau ir mājās novecojošs suns, var rasties problēmas ar paaudžu maiņu, ja atvedīsiet dominantu suni.

[pixy]

Elbe, cik sapratu, vecais sunītis nedzīvo ar Māru (?). Bet vispār - lēmumam tā kā vajadzētu būt jau pieņemtam -

man līdz rītdienas "dinner" laikam jāizlemj - ņemu es Pandoru vai nē.

Tas ir rakstīts aizvakar. Vai audzētāja Tev atļāva vēl pamocīties?

[Imagine]

Kā es vienmēr saku - muļķiem viegla dzīve , tādēļ vienkārši jāņem viens suns un jāskatās, kā viss norit "dzīvajā" un tad jau varēs saprast un mācīties krietni vairāk.

Tā bija man, kad es paņēmu savējo. Man likās, ka zinu jau daudz, bet dzīvē izrādījās, ka ir pavisam savādāk. Man, piemēram, sākumā bija ļoti grūti pierast, ka suns pats skaļi "nesaka, ka grib ēst" (ne tā kā pārējie 4 mājas cilvēki, kas viedokli un prasības pauž par visu un vienmēr). Es šo piecu gadu laikā, kamēr esam kopā, esmu par suņiem daudz iemācījusies un tā ir tāda veida pieredze, par kuru grāmatās neraksta un kuru grūti ir izstāstīt kādam citam, ja šim cilvēkam pašam suņa nav.

Ir labi, ja ir kāds "izziņas minimums" pirms suņa ņemšanas, bet visam sagatavoties nav iespējams. Suņiem ir tā tendence daudzus gatavos priekšstatus apgāzt ar kājām gaisā un pierādīt pretējo.

[čība]

Vai audzētāja Tev atļāva vēl pamocīties?