by rebeka » 16 Mar 2015, 18:38
Mūsu pirmā diena ar Mozeru iet uz vakara pusi. Sunēns guļ man blakus, bet kaķis slapstās pa pagalmu un nevar saprast - riskēt nākt iekšā vai tomēr nē. Taču Dī jau paguva apliecināt, ka par sevi mācēs pastāvēt, tāpēc par viņu esmu mierīga.
Aizbraucu mazulim pakaļ un nevarēju noticēt, cik liels viņš jau paspējis izaugt pa pāris nedēļām. Labi, ka iebraucu Depo un nopirku kaut cik lielu pārvadājamo būri, jo citādi man bija tikai kaķa būris, kas, pirmkārt, būtu daudz par mazu, un, otrkārt, pazemojums sunim, kā mans vīrs izteicās.
Brauciens mājās sākās ar lielu raudāšanu, kas tomēr, pievarot 1/4 ceļa, beidzās. Bija arī slikta dūša, bet to jau Mozers ir aizmirsis. Atbraucis mājās, pēc labākajiem grāmatu ieteikumiem kucēns tika aicināts izmantot kungu atpūtas vietu brīvā dabā, bet interesantāk bija paskatīties uz kaķi un pagaršot čiekuru. Staigājot mājā iekšā un ārā vienā brīdī izcēlās juceklis: kaķis sāka šņākt, man no rokām izkrita kafijas krūze un saturs izlija pa pusi virtuves, bet Mozers tieši tad izlēma pirmo reizi pačurāt zāliena zaļajā paklājā istabā. Tad visi nomierinājāmies (izņemot Mozeru), paklāju aizvācu, un ... Man radās spontāna un pilnīgi nepedagoģiska ideja aizbraukt uz vietējo veikalu (6 min) kopā ar Mozeru. Šoreiz sēdināju viņu sev blakus pasažiera sēdeklī (atkal jau pārkāpums), paklājot apakšā sedziņu. Un - notika brīnums. Mozers bija 'impressed'! Kaut kā tas uz viņu atstāja lielu iespaidu.
Veikalā es, protams, ieskrēju mērkaķa ātrumā un domās sunīju pārdevēju par to, ka viņa nenolasa manas domas un nepielāgojas mērkaķa ātrumam, bet atgriežoties konstatēju, ka Mozers sēž kā sēdējis un neizdveš ne skaņas. Un tad mājupceļā bija lūzuma punkts - viņš pārrāpās pāri ātruma pārslēgam un iekāpa man klēpī (es taču piesaucu to "Mārlijs & es", un lūdzu). Kopš tā brīža esam nodibinājuši saikni, un suņuks no manis neatkāpjas ne soli.
Kungu atpūtas vietu izmantošanas rezultāts 2:1 par labu brīvajai dabai.
Līdz jauniem piedzīvojumiem!