2 dienas noķertas ar sniegu. Lai gan sniegs ir tik daudz, ka varētu arī braukt ar kartu. Vakar nocēlu kamanas, uzasināju bremzes, pārbaudīju ekipējumu, un pārtaisīju iejūgu 8 suņiem. sapratu, ka riskēju ļoti, bet tikpat ļoti negribējās 2x braukt uz mežu, turklāt man bija palīgi un "atsvari". Pirms tam pabraucu ar kamanām (bez suņiem) pa grantinieku - akmeņi ķerās ļoti. Sapratu, ka uz grantinieka nav ko darīt, ja negribu piebeigt slieces. Suņi, pamanījuši, ka riktēju kamanas uz braucienu, bija uzvilkušies ne pa jokam. Un tas mani biedēja vēl vairāk. Vienīgās, kas netika iejūgta - Vulfa un Blue. Abas H meitenes priekšā, jo nolēmu braukt pa kamanu ceļu pļavā, pa kuru vairākus mēnešus nav braukts. Cerēju, ka viņas pa ņems taisni. Jo vairāk iejūgti suņi, jo vairāk visiem kāpj stresa līmenis. Troksnis, suņi rej un rausta auklu. Neļauju pieslēgties veselajam saprātam, jo tad bailes mani pārņems. Daru visu automātiski. Gundega ar volvo aizbrauc līdz pirmajam krustojumam, lai šķērsotu suņiem iespēju nogriezt pa kreisi, vietā, kur jāiet taisni. Laikam kļūda, jo suņi raduši skriet aiz auto... Kad atkabinu karabīni, sākās lidojums. Pirms pagrieziena mēģinu bremzēt, bet bremzes tik uzrauj augšā oļus, bet ātrums nemazinās. Un suņi griež pa kreisi. Gundega kaut kā noķer priekšu, Reinis izlec no kamanām, iegriež suņus taisni. Es bļauju Reinim, lai lec kamanās. Pēdējais brīdis, jo visi ieslēdzas un mauc tālāk. Līkums pa labi tiek nogriezts (šīs kamanas nav faktiski stūrējamas). Saprotu, ka tādos tempos varu arī ar kamanām uz tiltiņa netrāpīt. Bremzēju cik varu. Izdodas ātrumu samazināt, un riksī pārejam tiltiņu. Reinim jau iekšas uz 2 pauguriem pakratītas. Kamēr braucam pa pļavu, Gundega ir priekšā, un palīdz pārvest suņus pāri dzelzceļam. Tur kinderi atsvaram nāk klāt. Mežā jau nomierinos. Un arī kamanas ir smagas. Kopā skaitījām ~ 190 kg. No galopa visi pāriet riksī, un tā mēs riņķojām pa mežu, pāris apļus izvizinot mazos, tad ar Reini divatā līdz Sekšezeram, un uz māju. Izvairījos no Piedzērušos zaķu takas. Un labi vien bija, jo šodien to braucot ar 4-nieku, neaptinos ap kokiem tikai tāpēc, ka izņēmuma kārtā te netrāpījās kas skriešanu motivējošs. Kad līdz mājām palika kāds pusotrs km, burtiski 100m pirms mums aizbrauc Imants ar suni (ja nemaldos ar Basko) pie mašīnas. Turu pajūgu uz bremzēm, un ceru, ka suns nav brīvā skrējienā, vai mūs nepamanīs, un ceru, ka mūsējie nelidos līdzi. Līdzi ta taisījās, bet Reinis iegrieza līderus uz pareizā ceļa. Pēc brīža satikām Gundegu ar Blue, tad nu Blue dabūja paskriet gabaliņu līdzi savam baram. Visbeidzot piebraucot pie mājas uztriecos pīlādzim, un, kad loks nobīdīja kamanas sānus, gandrīz ieslīdēju grāvī. Biju laimīga, ka esmu veseliem kauliem tikusi mājās, un suņi pie vietas. Nodomāju, ka šādos apstākļos ar 8-nieku braukšu kaut kad. Dziļš sniegs, taisnas trases, neviena cilvēka apkārt - tad gan jā
Un jā, bremzes bija atkal asināmas