Jap , dievīgas
Gribēju uzrakstīt īsu atskaiti par to, cik ļoti ir mainījusies Pukšķenīte pa šo laiku.
Ja kādreiz viņa bija pietiekoši nervoza, tad tagad... 20 m no viņas var pļaut zāli ar milzīgu trakotru, no kura nāk attiecīgi paliels troksnis, un viņa saldi čuč PILNĪGI aizmigusi!!! Vēl es viņu varu ņurcīt, kā vien gribu, viņa ļauj visu, pilnībā man uzticas. Vienīgais izņēmums ir tad,ja atbrauc ciemos cilvēki, no kuriem viņa tomēr ir tramīga- lieli vīrieši vai smēķējoši vidēji vīrieši no mazāka auguma vīriešiem, bērniem un sievietēm viņa vispār nebaidās, tieši vienmēr nāk kontaktēties. Reizēm arī var mēģināt iekost, ja jūt, ka no viņas kādam ir bail Ja cilvēki izturas droši, viņa ir mīļa un pat ļauj sevi caur restēm bužināt, pagriežot sāniņu vai galvas sānu.
Bet kas ir pats pārsteidzošākais dabiskā variantā tik nekārtīgam dzīvniekam (lapsas mēdz izēst āpšus no viņu raktām alām tik ilgi piegānot viņu alas, kamēr tīrīgie dzīvnieki padodas un emigrē; pašu lapsu alas ir ļoti nekārtīgas; lapsām kakas un čuras ir teritorijas iezīmēšanas līdzeklis- parasti dabā var redzēt lapsu kakas uz kalniņiem vai ciņiem vai citām augstākām vietām) - Pukšķenīte jau ļoti ilgu laiku nokārtojas vienā vietā- gan čurā gan kakā tajā. Tas ir apmēram pus kvadrātmetrs un to viņa maina apmēram reizi gadā ierīkojot pavisam citā voljēra galā. Un kas ir vispārsteidzošākais- viņa visu šmuci, arī čuras! aprok ar zemi izmantojot purnu. Tas vispār ir kaut kas apbrīnojams un netipisks šai sugai. Tāpat viņa vispār ir ļoti jūtīga uz tīrību, piemēram, viņai ir svarīgi, ja es katru dienu izpurinu viņas sedziņas un saklāju atkal kārtīgi. Tad viņa ļooti priecājas un to arī izrāda- lien, rāpo, staipās un lēkā pa sedziņu.
Nebaidās arī gulēt būdā ar vienu izeju un iekapsulēties vienā tālā būdas stūrī, kas liecina, ka viņa uzticas apstākļiem, jo nav iespējams bēgt pa vismaz divām izejām. Tāpat viņa arī bieži guļ nevis augstu gaisā savos torņos, bet tieši uz zemes rimbulītī. Tas viss liecina par lielu paļāvību.