Tas brīdis laikam ir pienācis. Būs jāsāk arī man kaut ko rakstīt. Nevis gluži blogu, nevis rakstīšanas pēc, bet jūtu, ka reizēm ir ko teikt un gribas padalīties ar bildēm, un tas vairs galīgi neietilpst manis uzsāktajā tēmā
"Gribam suni. Nezinam kādu.." Jo tagad:
gribam suni un kādu - zinām.
Tas ir, es laikam vienmēr zemapziņā esmu jutusi, kādu. Tā klusi, bet nepārliecinoši. Vienmēr noskatījos uz šiem suņiem ar sapņainu skatienu, bet pati par vienu tādu (vai diviem..) neuzdrīkstējos sapņot. Likās - liels un spalvains, vai jutīsies labi dzīvoklī un mūsu vasarās.. Vai es spēšu fiziski pietiekami nodarbināt..
Tēma "Gribam suni, nezinam kādu" palīdzēja - sadūšoties parunāt ar tiem, kam ir mājās šie suņi, un atklājās, ka manis uzburtā aina par lauku māju pie meža ar hektāru lielu pagalmu nav absolūta nepieciešamība, ka viņi itin labi jūtas arī pilsētas dzīvoklī, galvenais - tuvāk pie saimnieka, ar norunu - pietiekamas aktivitātes (bet tas jau, kā zināms, ir vitāli nepieciešamība visiem suņiem). Šī diskusija tikai uzjundīja to, ko sen jau jutu - manu mīlestību pret špicveidīgajiem.
Ar špicveidīgajiem pati arī sāku. Ar laiku jaukteņiem. Laikam jau ziemeļnieku skatiens, kuplās apkakles un pār muguru pārmestā aste vienmēr likusies simpātiska. Arī, ja tikai viens no vecākiem bija "tīra laika". Mīlēts jau tāpēc netika mazāk. Suņi pāragri aizgāja, bet vēlme atkal pēc sava suņa palika. Šoreiz - nu jau pēc šķirnes suņa.
Īsumā - mani trīs pusaudzes laika suņi, no kuriem 2 tika "atstiepti" mājās
pa kluso un viss beidzās ar vecāku pierunāšanu un kucēns palika uz palikšanu. Jā, zinu, bezatbildīgi, bet ko tik nesastrādā tajā vecumā, it sevišķi, ja ar kaimiņa suni Lāci nepietiek un TIK ļoti gribas savu suni, ka vai beidzies nost.
Vispār, nesaprotu tos pieaugušos suņu saimniekus, kuri deva trīspadsmitgadīgam bērnam kucēnu, bez vecāku klātbūtnes.
Trešais, austrumeiropas aitusuņu jaukteņkucīte bija mammas pašas sarunātais kucēns "no zināmiem cilvēkiem".
Bet es ar suņiem neesmu bijusi veiksmīga. Tas vai nu tika nozagts vai pāragri aizgāja tajā saulē.. Ar kaķiem man gāja labāk, pie tiem arī paliku. Mana kaķu meitene, lutekle, vēl joprojām dzīvo pie mammas Latvijā. Pašlaik ir 12 gadi.
Nolēmu, ka suns man būs kādu dienu, kad būšu vecāka un "gudrāka". Suns tiks vests uz apmācībām, vecākiem būs veiktas veselības pārbaudes, kucēnam - potes... Pati apguvusi informāciju, lai vairs nepieļautu kļūdas. Tās, protams, būs. Bet savādākas un ceru, ka mazāk.
Liels palīgs ir šis suņu forums, kuru kā klusais lasītājs lasu nu jau vairākus gadus, piereģistrējos diezgan nesen.
Tagad esmu nobriedusi ilgi gaidītajam samojedam. Kā mēs abi ar draugu viņus saucam - baltie lāči, lāčsuņi vai laimes lāči. Jo, ieraugot samojedu, manuprāt, nevari kaut mazlietiņ nepasmaidīt. Man, personīgi, ar samojediem tiek iepotēta laimes vakcīna.
Samojedu klātbūtnē man ir TĀ sajūta, esi pacilāts, septītajās debesīs, ko spēcīgi novēroju pagājušajās brīvdienās. Bijām ciemos pie diviem samijiem, no kuriem viena ir mamma septiņiem baltiem kamoliem.
Es vienkārši iekšēji lidoju aiz laimes. Zinātāji laikam teiks - tā ir sajūta, ka tā ir
Tava šķirne. Tad laikam.
Un beidzot būšu "aplipinājusi" arī draugu. Viņš iemīlējās vienā no kucēniem. Un tik daudz bužinām suņus, kā abas pieaugušās samijmeitenes, nebiju viņu vēl redzējusi. Tomēr vēl joprojām rit diskusija par garo, balto spalvu visur un, ka mans pienākums būs samija ķemmēšana un cītīgāka mājas tīrīšana..
Tagad tikai sākas ilgais gaidīšanas laiks. Kas jau velkas no pagājušā gada sākuma... Un turpināsies vismaz līdz rudenim, jo visu laiku ir bijuši kaut kādi neparedzēti šķēršļi.
Tā gribējās kucēnu jau tagad. Kopīgu vasaru. Bet tas, kuru mēs būtu gribējuši, ir jau aizrunāts, un patiesībā no vienas puses sagatavosim māju kucēndrošu, iegādāsimies vajadzīgo bez steigas,
con calma, kā teiktu itāļi.
Es ticu, ka īstais kucēns atnāks pats, bez spriedzes un īstajā brīdī.
Šī ciemošanās pie samijiem un kucēniem tikai lika saprast - jā, tas ir suns, kuru gribu. Un ne vien kažoka kupenas dēļ, bet arī rakstura. Jo ar draudzēšanos uz ielas un suņu laukumos vien nepietiek, lai iepazītu labāk.
Tagad tikai rakt un rakt audzētājus, pētīšans process vēl priekšā, lai gan es jau apmēram esmu sapratusi anatomiski kāds man patiktu visvairāk. Darbs priekšā.