Alpina wrote:Ja paši sunim neierādīsiet tādu ēšanu, suns arī nediedelēs (..) citiem nez kāpēc liekas, ka suns ir miskaste, kur būtu jānogrūž sava šķīvja pārpalikumi.
Man šajā sakarā arī ar draugu nācās strādāt - viņam, tāpat kā Mārai bija reiz tāds "Boņa tipa suns" - kam deva visu, ne tikai paši, bet arī kaimiņi un
un nesaprata, kāpēc vienam varēja, bet šitam nevarēs. Tagad būs laikam apradis, ka suns nav ne miskaste, ne cūka un, ka tam nav nekāda sakara ar šķirnīgumu/bezšķirnīgumu, ka nedrīkst nevienam sunim, bet citi cilvēki to nesaprot vai negrib saprast. Jau radinu sevi pie domas, ka būs pamatīgi jāpacīnās, it īpaši, ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem, sevišķi - ciemojieties ar suni pie drauga ģimenes un radiem. Un īpaši jāpievaktē neatstāt suni divatā ar drauga māmiņu, jo - lai arī būs piekodināts nebarot ar galda pārpalikumiem, zinu, ka būs "nāc nu, ieņammā šo to, kamēr ļaunā saimniece nav klāt" Un runāt tur var līdz pagurumam, vienkārši nav jēgas, esot tur man vieglāk suni būs vazāt mums visur līdzi nekā cīnīties ar sentēvu ieradumiem. Un ar suņa vēdergraižu sekām un glauno bikšu tīrīšanu jau man būs jānoņemas. Vispār, es šo te liku galdā draugam - dod, dod, bet ar sekām būs jācīnās tev. Pārgāja visa vēlme.ciemojoties, ir bijis, ka taisās dot līdzi cepeša kaulus un vēl sazinko
Alpina wrote:Šis arī nav standarts, bet tiešā veidā no saimnieka atkarīga lieta
Ja nemaldos, tik un tā būs viens vecumposms, kurā šis būs aktuāls. Taču jā, tikai no saimnieka [suņa nodarbināšanas] būs atkarīgs, vai sunim pieaugot, ņikis izklaidēties gāžot māju riņķī, saglabāsies. Lai gan to savā veidā palīdz atrisināt kucēna atstāšana nožogotā bēbju laukumā/būrī saimnieka prombūtnes brīdī?