Šodien pienāca mana kārta šokēties par to, ko jau kādu laiku atpakaļ šokējās
Māra. Runa ir par jau iepriekš manis rakstīto suņuku, ar kuras saimnieci ik pa laikam tiekamies. Suns nemīl bērnus, bet nav agresīvs - vienkārši nevēlas ne glāstus, ne vispār jebkādu kontaktu ar bērniem. Šodien parkā to suni bērni notrenkāja mēģinādami noķert, lai tikai paglāstītu (kā jau parasti), bet suns bija veiklāks, taču šoreiz pieredzēju papildus ķeršanu aiz astes vai spalvas, kad skrēja garām, kā arī uzbāzīgu roķeļu bāšanu sunim purnā, mutē, kad viņš, iebēdzis ratu apakšā grozā, centās paslēpties no bērniem. Nu galīgi nerespektē dzīvnieku, jo
kā tas ir, ka var arī negribēt būt paglāstīts (lasi: ņurcīts)? Līdz sunim vienā brīdī
piegriezās un sāka šņakstināt un rādīt zobus. Es vienkārši paņēmu klēpī (tas ir klēpju izmēra suns), lai iztiktu bez tālākiem konfliktiem un teicu, ka suns nav aiztiekams, nepatīk. Jo saimniecei nebija īsti laika vāķīt, kas skrien pakaļ sunim, bija jāskatās, ko dara pašas mazā meita, neskrien apakšā zem šūpolēm utt.
Un NEVIENS, neviens vecāks neko neteica. Bet zinu, pavisam noteikti, ja suns būtu paguvis iekost, vainīga jau saimniece, ne vecāki, kas nav iemācījuši, ka nu nedrīkst glāstīt svešu suni bez atļaujas,
kur nu vispār bāzt purnā un mutē rokas...
Tikai viena vecmāmiņa aizrādīja savai mazmeitai, teikdama, ka nedrīkst bez atļaujas glaudīt svešu suni, jājautā saimniecei atļauja. Saimniece arī, protams, pateica, ka nē, sunim nepatīkot bērnu glaudīsana.
Kad būšu tikusi pie sava suņa, jau zinu, ka būs karš. Suņu saimnieks vs bērnu vecāki.
