by Māra » 15 Jun 2016, 13:03
Es gan noteikti ieteiktu pakonsultēties ar kādu kinologu ar, jo katrs suns individuāls un vajadzīgas dažādas pieejas, bet varu padalīties ar to, ko ieteica mums, kad suns bija bailīgs uz ielas un gribēja tikai fiksāk mājās. Laiku prasīja ilgu (vairākus mēnešus), bet tas palīdzēja.
Pirmkārt, ieturējām sākumā nelielus un vienādus maršrutus - zināmas vietas, iepazītas un apostītas un tur satikts kkas jauns vairs nav tik traumējošs. Pēc tam jau sākām pagarināt un dažādot.
Otrkārt, ieteica tieši neņemt rokās. Jo pāris reizes to izdarīju, jo likās, ka nabaga sunītim taču bail un pēc tam vairākus mēnešus cīnījos ar dubļiem un citiem brīnumiem uz drēbēm, jo suns to vien darīja, kā leca virsū un prasījās rokās. Tā vietā darījām šādi - nāk pretī liels suns vai cits kkas, kas biedē - pārejam ielas pretējā pusē vai ieturam distanci - pavēro no attāluma. Ļauj sunim arī kārtīgi noskatīties un izpētīt objektu. Un pie lielās bailes - tupos pie viņa lejā. Neglaudīju un nemotivēju viņā bailes, bet biju turpat, ļāvu piespiesties klāt. Tā teikt - es tepat esmu, nebaidies. Un vēl arī ņēmu līdzi mīļu mantu. To reizēm izmantoju, kad jutu, ka varētu būt baile, uzsāku spēlēties un jautrībā lietas vairs tik baisas nešķiet. Vai patrenēju uz kādām komandām, jebkurā gadienā vnk pievērsu sev un liku domāt par ko citu.
Nevēlēšanos iet uz priekšu arī motivēju pa solītim vien ar mantiņu, ko viņš ļoti gribēja dabūt un tā nu nāca tai līdz. Pa mazam solītiem, bet kkā tikām uz priekšu.
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.