Kad sunim garlaicīgi...Atceros, ka tad, kad Smaidiņš vēl bija patversmē un es īsti neloloju domu par suņa ievešanu savās mājās, spriedām, ka ar visiem viņa fiziskajiem defektiem un bailīgumu labi būtu dzīvot pie kādas omes. Uz to atskatoties, es prātoju, kā tad tai omei būtu ar viņu gājis, ja viņš patiešām pie tādas būtu nonācis, jo - kā izrādās - puika ir jaunāks par savu izskatu un zobu skaitu mutē (uz Holivudas smaidu puika nepretendē itin nemaz), griezā kāja itin nemaz netraucē pilnā ātrumā bizenēt riņķī un... mazā galviņa prasa darbu. Kaut kā pēdējās nedēļas nebija ar viņu sanācis strādāt pie skoliņas mājasdarbiem - tikvien kā garās pastaigas, parotaļāšanās un mājās - un ar laiku jutu, tā kā no gaidošā skatiena nojautu, ka viss jau ir forši, bet puikam ir garlaicīgi.
Nu ko atsākām ar skoliņas lietām - vai nu desa vai arī pārmaiņas (es gan lieku vairāk uz pirmo) - puika pēc pārtraukuma visu dara ar milzīgu azartu. Sēdi, guli, stāvi, blakus - ko vien vajag. Tikai darām, darām, darām!
Par "blakus" ir atsevišķs stāsts, jo ar to mums grūti gāja - ne man ilgu laiku bija skaidrs, kā to labāk mācīt un kad īsti apbalvot, ne arī Smaidiņam - būdams piesardzīgs pēc dabas - īpaši patika iet man tik ciešā attālumā, kur nu vēl vienā solī. Vienu brīdi pabojāju pasākumu ar to, ka visu gribējās ar pavadu koriģēt. Tad nu paspērām soli atpakaļ un sākām no pašiem pamatiem, turklāt, lai pašai nebūtu pārāk liels kārdinājums, no pavadas lietošanas atsacījos. Izrādās, ka viss sanāk. Tagad - kad bijām paņēmuši ilgāku pauzi - izskatās, ka tajās neironu sinapsēs ir kaut kas saslēdzies un pamainījies, jo puika iet blakus un virzienus maina itin labprāt. Neraustās. Un nav arī tā, ka purns tikai uz kārumu vien skatās, kamēr pats neredz, kur solis jāliek.
"Stāvi" ir nākamais izaicinājums - te nu ir jautājums tiem, kas savējiem to ir mācījuši. Ar ko sākāt, kā nostiprinājāt un kā iemācījāt, lai suns, tikko piecēlies, atkal neatkrīt uz vēdera vai dibengala? Līdz šim ar vienu rokas kustību puiku esmu izcēlusi vai nu no "sēdi" vai "guli" pozīcijis, par piecelšanos viņš tiek apbalvots un, lai vēl stāvētu, nelielos laika intervālos dodu kārumus. Ir momenti, kad viņš nostāv ilgāk, bet, ja neesmu pietiekami veikla, viņš atkrīt atpakaļ. Pieļauju, ka manā gadījumā kļūda var būt arī tā, ka nav īpaši nošķirtas rokas kustības/balss komandas un tāpēc Smaidiņš vairāk strādā pēc - es izdarīšu visu un gan jau kaut kas būs pareizi - principa.
Šī fotogrāfija visās suņu mācību grāmatās būtu paraugs tam, kā nevajag spēlēties ar suni. Taisnība ir - vienīgi pašos, pašos pirmsākumos tas bija vienīgais veids, kā viņš vispār izrādīja vēlmi ar mani rotaļāties (jo pat tagad rotaļlietas ir "šausmas un ārprāts"). Un no tā ir izaudzis arī viss pārējais - puika vēl tagad ar mani rotaļājas kā ar otru sunīti. Tagad gan viņš mēdz aizrauties, ķer stiprāk un sāk palikt nepatīkami, tāpēc darbojos pie tā, lai to vēlmi rotaļāties ar manu roku pārnestu uz striķīš-/aukliņmantiņu. Ar mainīgiem panākumiem - striķītis, protams, nav tik labs kā dzīva miesa, bet tad, kad draugs ir aizrāvies, tad enerģijas koncentrēšana uz to, lai to striķīti izstumtu no mutes laukā, palīdz viņam nomierināties. Prātoju, vai viņam neizgatavot "rociņmantiņu" no pirkstainīšiem - varbūt, ka tā patiks labāk.
Visbeidzot -
gudrās mantiņas. Katram suņeniekam droši vien pa kādai mājās stāv, bet ir jāsecina, ka tās nav ne universālas, ne visiem suņiem elementāri saprotamas. Dažam labam inteliģentam kustonim - kad knifs ir atkosts - spēlēties ar tādam arī nav interesanti. Tā kā puika prasa uzmanību arī tad, kad man mājās pie datora ir jāpastrādā, tad reiz joka pēc iedevu viņam šādu mantu.
Puika paskatījās, padomāja un beigās paņēma zobos un aiznesa projām. Pēcāk to vien dzirdēju, kā pa būri ar to mantu rībēdams ņēmās. Un visus paslēptos našķīšus izmakarēja ārā. Arī tagad manta vēl joprojām patīk.
Otru mums aizdeva kāds pazīstamais (vienkāršoto versiju bez zaļajiem pampakiem):
Šitai Smaidiņš sākumā gāja garām ar lielu līkumu - pat virsū neskatījās. Nu neko - gardumus atstāju mantiņā, bet pati aizgāju projām darīt savas lietas. Izrādās, ka mazā dīva nevar strādāt, ja uz viņu skatās, jo, kad atgriezos, visas atvilktnītes bija izvilktas ārā. Šodien, uz darbu promejot, atkal uzpildīju - vakarpusē visas atvilktnītes izvilktas ārā, viena aizstiepta uz midziņu, tāpat arī lielākais korķītis. Ir, par ko padomāt, un varbūt nākotnē gudrās mantiņas jānotestē vēl.
Ja kāds var ieteikt mājas apstākļos gatavotas/pamēģinātas domājamās mantas - lūdzu, padalieties!Stāstu sāku par omes sunīti - jāpabeidz uz nots, ka, jo vairāk ar suni darbojies un iepazīstini ar jaunām lietām, jo vairāk viņš no tevis vēlāk prasa.