Māra wrote:Ui, ar šo jāstrādā dikti, citādi pēc tam būs daudz problēmu.
Suncim laikā līdz 16 nedēļu vecumam ir jāredz vismaz 50-150 citi suņi, lai vēlāk nebūtu problēmu.
Šo tā īsti līdz galam neesmu sapratusi, par socializāciju ar suņiem, vakcināciju un karantīnu.
Vai ar svešiem suņiem var sākt tusēt jau uzreiz pēc vakcīnas, jeb tikai pēc karantīnas beigām? Jeb varbūt tā karantīna ir vajadzīga tikai robežu šķērsošanai un ES potēšanas pases saņemšanai?
Jo, ja pote ir 3 mēn (12 ned. vecumā), karantīna ir 21 diena, kad krantīna beidzas - jau ir 15 nedēļas (ja man ar matemātiku viss kārtībā, bet var gadīties, ka kļūdos), tad sanāk, ka atliek vien viena nedēļa saradināt ar dažāda izmēra, rakstura un temperamenta suņiem, ja jāgaida līdz karantīnas beigām. Jebšu tā "redzēšana" ir domāta arī no klēpja augstumiem vai no neliela attāluma?
lailamasa wrote:Pie tevis arī iegriežos palasīties, jo ir interesanti, kā citiem iet ar saviem suņu bēbjiem. Tā kā man suns ir pēc bērniem, tad teikšu godīgi, stress un pārdzīvojumi reizēm ir lielāki, nekā, kad abas meitas auga.
Paldies, tikai priecājos arī par klusajiem lasītājiem.
Ir man jāsaņemas piesēsties pie kompja pie ilgākas rakstīšanas, jāpastāsta, kā mums tagad iet.Tā varētu būt par suņiem un bērniem. Bērns jau tomēr skaļi paziņo - vārdiski vai ar raudām, ka kaut kas sāp. Suns var arī stoiciskā mierā paciest un slimības sākums nepieredzējušai acij var paslīdēt garām...
. Tepat forumā ir gana daudz piemēru, kad cilvēki cīnās ar tām problēmām, kas nepārprotami ir pārāk vēlas socializācijas dēļ. Saimnieks nevar gribēt, lai suns līdz 15 nedēļām sēž kā mucā un pēc tam iznācis laukā, viss ir kārtībā. Sunim ir jāmācās dzīvot, šīs nedēļas ir ļoti svarīgas. Nevajag iet uz netīriem laukumiem, kur pilns ar kakām, nevajag līst pie nepazīstamiem apšaubāma izskata suņiem, bet sunim ir jāredz, ka pasaule ir lielāka par istabu, viņam ir jātiekas ar draudzīgiem dažāda vecuma suņiem, cilvēkiem, jāredz putni, kaķi, akmeņi, smiltis, ūdens utt. Sportisti savus kucēnus ved uz treniņiem jau uzreiz pēc paņemšanas, jo tuvāk tām 8 nedēļām, jo labāk (un tāpēc ļoti daudzi pārkāpj debīlo Eiropas regulu, kas neļauj vest pāri robežām kucēnu bez visām vakcīnām un karantīnas...), ja sunītis ir vienkārši kā mājas mīlulis, tas nebūs tik bezgala svarīgi, tomēr pietiekami, lai vienmēr būtu dusmas uz tiem, kas saka, ka jāsēž mājā iemērkušamies dezinfekcijas šķidrumā (ironizēju). 
Iepriekšējā nodzīvojām 3 gadus un es tā arī īsti nevienu kaimiņu neiepazinu, nesveicinājāmies arī gandrīz nekad, turklāt, suns kaimiņu dzīvoklī bija agresīvs aiz bailēm. Kontrastam - jaunajā mājā esmu vien pusotru nedēļu, bet jau visi zin, ka esam tie ar to mazo, balto sunīti. Un bārā, kur eju katru rītu dzert kafiju, barista jau tagad visiem slavē - ka Yuki ir kvartāla skaistākais suns. 
Īsumā - esmu cilvēks, kurš pats nekad bez vajadzības neuzsāks sarunu, bet tagad, kopā ejot ar suni, tik daudzi cilvēki uzsāk runāties (un ir jau arī kopīgas intereses - vai nu viņiem pašiem ir suns vai arī patīk suņi). Protams, vai man šāda papildus uzmanība 
Mūsējā bija apslimusi uz neligu laiku (nu jau viss labi, kaut kad arī sekos ieraksts blogā, tik jāsaņemas..tas karstums ir tik nogurdinošs! ) un visa ģimene sekoja līdzi, uztraucās tā it kā viens no 
ir nopelnījis šad tad tikt vaļā no pavadas, tas notiek, kad ejam uz pļāvām, kas mums te netālu no mājām un ja aizbraucam uz laukiem, tur vispār pavada tiek nolikta plauktā un visas pļavas, meži (bijām sēnēs) un krūmi ir Rufusam ar piebildi, ja es esmu netālu, jo mani šādās reizēs pasē jo īpaši un lai kur būs aizbizojis vai aizrāvies, nāk uz pirmo saucienu. Vēl gan nav sanācis šādās reizēs satikt cilvēkus un citus suņus, par meža zvēriem nemaz nerunājot, neesmu vēl droša, ka tad atsauktos, tāpēc pavada tomēr ir pa rokai un pati pasēju teritoriju, lai to svešo pamanītu pirmā. 
Izteiksme tāda it kā pats to visu būtu pielasījis.