The Samoyed's attitude toward strangers varies from "Hi there! Come on in!" (often accompanied by enthusiastic jumping) to more conservative, yet sensible and polite. Most will bark to announce visitors, but that's the extent of their guarding inclination.Viņa gan (paldies, Dievam
) nerej ne uz durvju zvanu, ne domofonu, ne trokšņiem kāpņu telpā uc. Bet tas tiesa, ka uz domofona zvanu reaģē, skrienot uz durvju pusi, asti luncinot ar -"Hei, kāds nāk ciemos!" izteiksmi.
Pat ja tas ir tikai picas piegādātājs, kura laikā viņa tā pat tiek iespundēta citā istabā un pēc tam stāv pie ārdurvīm ar apvainoto sejas izteiksmi "Kā, kur palika?!"
Zinu, es te pārlieku piedēvēju antropomorfismu, bet reizēm šķiet tik reāli.
Samoyeds are usually good with other animals, but with strong chasing and herding instincts, they may take off after trespassing cats or wildlife. A securely fenced yard is a must.Viņa ir uzaugusi ar daudz un dažādiem dzīvniekiem, kas no vienas puses ir labi. No otras - ne visi kaķi domā, ka viņa ir draugs.
Bet no pirmās dienas, kopš ir ar mums, novēroju kaislību uz pielavīšanos un baložu vajāšanu. Kā arī, esot Sicīlijā, tika iztrenkāti visi bezpajumtes kaķi, kas tusēja dārzā zem krūmiem. Un ķirzakas, un gekoni. Un nekad neaizmirsīšu to gigantisko sienāzi (10 cm!), ko noķēra! Skaidrs ir viens - viņa nevajā kā upuri. Viņa nenogalina. "Medījums" tiek pēcāk palaists vaļā, lai atkal izbaudītu vajāšanas prieku. Kā mūsu kaķis... Cik nav peļu netīšām šādi palaidusi vaļā..
Domāju, ja viņa tiktu pie kāda lielāka zvēra, to "noganītu". Jo instinkts ir. Kad mēs spēlējam skriešanās spēli, viņa mēdz viegli ieķerties stilbos. Varbūt vērts apsvērt ganīšanas nodarbības adžiliti vietā?
Noteikti pie dabas krūts bez pavadas mūsu jaunkundze aizšausies kā bulta pakaļ stirnai vai zaķim... Pasarg Dies'.
One of the brightest and most sensitive of the spitz (northern or sled dog) breeds, yet still demanding and independent, Sammies need consistent leadership and early obedience training. They have a jolly "sense of humor" and often exhibit it when disobeying.Pieprasīšanas riešana. Par šo jau kaut kur rakstīju, ka ir bijuši mēģinājumi, bet es mēģinu nocirst jau pašā saknē. Šis ir gandrīz (gandrīz, jo retumis mēdz tāpat vēl izsprukt) izskausts.
Šodienas pērle: parasti ņemam suni līdzi, kad ejam kaut kur vakariņot. Reizēm mums vēl pārjautā, kā suns uzvedas, vai labi. Apstiprinoši pamājam ar galvu. Jo līdz šim arī suns tiešām ir bijis klusa kā pelīte, mierīgi gulējis zem galda.. Bet šodien..
tas notika, kad viņa jau bija nedaudz uzvilkusies, jo saimniece taču vispirms gāja paēst, nevis ar suni uz parku. Zem blakus esošā galda bija nokritusi paliela maizes drupača. Viņa momentā devās drupačas virzienā, bet mana ērgļa acs jau bija noskenējusi perimetru un iespējamos kārdinājumus. Arī drupača nepaslīdēja garām nepamanīta. Es neļāvu vilkt tās virzienā, noliku komandā guli.. Viņa mēģināja lēnām, nemanāmi aizšļūkt pēc drupačas, bet arī tas tika pamanīts. Suns tika atvilkts atpakaļ zem mana krēsla. Tad viņa apgūlās un kādu brīdi hipnotizēja drupaču, līdz neizturēja un klusi ierējās. Es momentā, tik pat nemanāmi viņu sarāju, pakratīju aiz čupra (nē, nē, nekas vardarbīgs kā varētu izklausīties
) un pateicu Nē. Pietiek.
Un neuzkrītoši aizsitu drupaču prom.
Tagad domāju.. vai vajag tik bieži ņemt vispār viņu līdzi? Ņemam, jo varam. Jo šeit ir tik plašas iespējas, ka ar suni var iet gandrīz visur. Aptiekā, pie friziera, apģērbu veikalā (šeit gan nerunāju par luksusa veikaliem), grāmatnīcās, kafejnīcās, restorānos, picērijās utt. Izņēmums ir slimnīca un pārtikas preču, veikali, kas ir arī loģiski.
Kad cilvēki man jautā, kas par šķirni un saka, ka arī tādu gribot, bet tā nopietni - tad arī atbildu, ka neiesaku šo šķirni, ja sunim netiks izieta vispārīgā paklausības apmācība. Jā, tieši tik riebīga esmu.
Tas, ka arī samojeds ir viena no tām daudzajām šķirnēm, kam vismaz kāda minimāla apmācība (kaut kas vairāk par Sēdi un Ķepu) ir vajadzīga, ir skaidrs kā diena. Skatos uz savu jaunkundzi un brīnos par tiem samiju saimniekiem, kas neko nedara ar savu suni. Personīgi es nemaz nevarētu citādāk, to jūtu kopš pirmās dienas, kad viņa ir pie mums.
Pēdējais teikums - "They have a jolly "sense of humor" and often exhibit it when disobeying" lieliski paskaidro visu! Jā, samojedu saimniekiem ir vajadzīga lieliska humora izjūta!
Pēc notikušā jau ir viegli pasmieties, bet pašā notikuma karstumā tas vis smieklīgi neliekas.
Ar vien vairāk pieķeros K. Forda teiktajam:
Properly Trained A Person Can Be A Dog's Best Friend. Tā ir un ar katru neizdošanos redzu, cik man vēl daudz darba priekšā, un, pirmām kārtām, ar sevi.
Samoyeds are not Golden Retrievers. They have an independent mind of their own and can be manipulative. Some are willful, obstinate, and dominant (they want to be the boss) and will make you prove that you can make them do things. You must show them, through absolute consistency, that you mean what you say.Kā jau visas ganu UN kamanu šķirnes, kas radītas, lai lielu daļa laika domātu pastāvīgi (par šo man viens labs pastāsts iz Amerikāņu samojedu grupas, bet tas lai paliek citai reizei), bet arī, lai pakļautos līderim (ganam, musherim)...arī tas ir jūtams. Ja es būtu uķi puķi ar viņu kā mans draugs, tad ātri vien mums izaugtu kaklakundziņs. Tā pat - manipulēšana mijiedarbībā ar stūrgalvību.
Vienīgais brīdis, kad viņa tā pa īstam 100% ir koncentrējusies uz to, ko dara, ka neredz neko apkārt, ir kad ejam uz parku. Tad viņa ne lec virsū vai mēģina vilkt mani pie garāmejošiem suņiem vai cilvēkiem, neinteresē atvērtas kafejnīcu un bāru durvis, pat baloži interesē nedaudz mazāk. Un velk...velk mani uz parku. Un es cīnos, labinos, stājos, draudu, ka iesim atpakaļ, vicinu kārumu gar degunu. Un viņa apstājas un atkal velk.
BET. Ja es, redz, neiešu uz parku, bet pēkšņi netālu esot sākšu mainīt virzienu, nogriezīšos citā ielā...uhh. Tad viņa man parādīs velnu (sk. pāris punktus augstāk par maugli
) Sak, ja tu man tā, tad es tev šitā. Un protams, manipulējošais skatiens! Tur lai vairāk stāsta bilde. Nu kā tu vari pateikt Nē? Vai sarāt. Vai dusmoties. Grūti, ļoti grūti.
Man ir jāpārliecina, ka tas, ko gribu no viņas ir tas, ko grib arī viņa.. Kā ar saluki.
Komandu izpildīšana mēdz būt ar aizturi un ar to lēno, domīgo skatienu - Vai tev to tiešām vajag. Vai tagad.
Bet vienmēr cenšos, lai komanda ir izpildīta, ja reiz tā ir izteikta. Un uzslava, pat ja ar nokavēšanos vai vilcināšanos.
Kā jau Danute teica - samojeds nav VAS. Komandu var izpildīt un var arī neizpildīt.
Ievēroju, ka ilgāk par 5 reizēm pēc kārtas vienas un tās pašas darbības viņai apnīk. Mirdzošā degsme par kārumu manās rokās izplēn. Tad mainām un darām kaut ko citu, interesantāku.
The Samoyed barks a LOT, and some individuals have high-pitched, extremely piercing voices.Kā jau augstāk rakstīju - Yuki, vismaz pagaidām, neizceļas ar īpašām vokālajām dotībām (nē, nu spalgs rējiens tas ir, ja salīdzina, teiksim, ar, rotveileru). Jā, viņa ierejās, kad spēlējas ar spēļmantām vai citiem suņiem, rej, lai aicinātu otru suni uz spēlēšanos. Bet šodienas pieredze ar drupaču tikai parāda, ka tas rejošais samojeds tur sēž kaut kur iekšā.
Darbs, darbs, darbs, ja gribam klusu samojedu. Un gribam. Un kaimiņi arī noteikti grib.
***
Ceru, ka tas viss neizklausījās pēc plikas žēlošanās vai sūdzambībeles, bija domāts vairāk kā tāda faktu konstatēšana un manis pašas novērojumi. Nu, un drusku varbūt arī bija pažēlošanās. Bet ne par pašu suni, jo šķirnes izvēli es nenožēloju un samojeda temperamentam, un enerģijai teorētiski biju gatava (taču praksē ir citādāk - škrobējos uz mums, uz sevi, par savu nespēju pagaidām samenedžēt mūsu laiku ar suņa vajadzībām, lai būtu mums un sabiedrībai ērts suns.) Bet es cenšos mācīties no savām kļūdām.