Laimes lācis - samojeds

[lailamasa]

Spigana, es jau sapratu, ko tu domā, patiesībā es arī ikdienā saskaros ar to, ka citi grib ar Rufus komunicēt tieši tāpat kā, piemēram, ar manām meitām, jo ir cilvēkam tā sajūta, ka suns domā tāpat kā mās un tad man nākas skaidrot, ka suns pavisam savādāk uztvēra to, kas tik teikts vai rādīts.

Mio jau vēl jauniņa, kā reiz tāds pusaudža vecums, gan ar laiku un pacietību viss būs kārtībā.

[ash]

pilnīgs off-topic, Spigana, jūs sestdien brauksiet uz falšo zaķi? baigi gribas to dinamītu dzīvē redzēt

[Spigana]

Ai, Ash, es esmu pilnīga blondīne un man šķita, ka visu esmu nokavējusi, labi, ka Tu atgādināji! Sestdien būsim, spamu beidzam.

[karalislauva]

Mio ir neatraujama manas ģimenes daļa, bet viņai nav jabūt cilvēkam, lai piederētu ģimenei.

Man ļoti patīk tavs variants par Mio ir mans suns, bet es esmu Mio cilvēks. Es, ja godīgi, arī īsti neesmu līdz šim aizdomājusies, kas tad es esmu Yuki. Tas, ka viņa ir mans suns, mana mīlule, un mana visvisvis *pievieno īpašības vārdu*, jā (vispār, viņai ir vesles lērums ar mīļvārdiņiem, tā kā teorētiski nemaz nav vajadzības saukt viņu par bērnu :D ). Bet skaidrs ir viens - nekāda mammošanās te nebūs. Šito jau es uzreiz vīrietim liku saprast, kam viņš piekrita.. Ka īsti pareizi tomēr nebūtu saukt sevi par suņa mammu un tēti.. Ka esam Yuki jaunā ģimene un viņa - daļa no mūsu ģimenes, tas jā.

Jo viņai IR sava pirmā ģimene, no kuras viņa tika "atrauta" - gan suņu (mamma, tante, onkuļi, brāļi un māsas, ar kuriem kopā uzauga un kurus braucm satikt šo svētdien!), gan cilvēku, kuri viņu audzināja līdz promdošanas brīdim, un ar viņiem Yuki vienmēr būs īpašas attiecības, arī pēc gadiem (ar brāļiem un māsām gan, domāju, mazāk). Apzinos, ka mēs esam un būsim viņas otrā, bet ne mazāk svarīgākā ģimene.

Ar vienu izņēmumu, manuprāt, tu esi suņa mamma (vai cita dzīvnieku, kā, piemēram, Velga Vītola ir slavenā Līgatnes lāču mamma) - ja kādu iemeslu dēļ, kucēni zaudē mammu un, nevarot atrast aizstājējmammu-suni, nākas izbarot un uzaudzināt cilvēkam. Bet tikai līdz robežai, kur dzīvnieks netiek uzskatīts kā četrkājainais cilvēks.

Man vispār pašai arī nepatīk tā "dog mom" padarīšana, kas visai plaši cirkulē gan draugu, gan citu Instagrama kontu, kuriem es sekoju, lokā. Ok, ja tu sevi sauc par suņamammu pus pa jokam, bet tomēr apzinies, ka Es esmu cilvēks, bet tu - Suns (kā Māra, piemēram). Taču par šo es arī skaļi nepaužu savu viedokli (būs laikam Fb jāpadalās ar citātu... ), lai neaizvainotu citādi domājošos.

lailamasa,
tev taisnība par kucēna audzināšanas daļēju līdzību ar bērnu, it sevišķi zināmai vecumgrupai (1-2 gadi, bērni, ar kuriem pati strādāju un bieži var savilkt kaut kādas paralēles ).

Spigana,
baigi gribas to dinamītu dzīvē redzēt

Runājot par Mio dzīvajā, arī man ļoti gribas. Lēnām briest otrs ceļojums ar Yuki - šoreiz uz otru ekvator pusi, Latviju. Tas varētu notikt ap decembri. Jāizplāno maršruts un transports (vēl nevaram izšķirties: vai visu turp atpakaļ ar auto vai dalītu - vienā virzienā ar auto, otrā - ar lidmašīnu). Jau ar Māru runājām, ka varētu noorganizēt vienu kurtu mega tusiņu, teiksim, kaut kur pie jūras. Un būtu baigi forši redzēt mazo spridzekli dzīvē! Skaidrs, ka i kurti, i rasels viņai būs par ātru Bet tas jau netraucē dauzīšanās priekam un Yuki tad būs pašā kucēnvecuma plaukumā (pusgads).

[lauva]

haha, es no sākuma biju riktīga "fuij,es neesmu suņa mamma!" saimniece. Bet pēc gandrīz deviņiem gadiem esam nonākuši,ka ir vienkāršāk sunim likt saprast lietas ar mā un papi. "Aizej,sameklē papi! Aiznes mantiņas papi!" utt. Un konceptu,kura ir Guna pa lielam viņš arī saprot, bet tā "mamma" ātrāk aizgāja. Un, nē, es suni nesalīdzinu ar cilvēku, no worries.

[karalislauva]

Šodien, pārlasot samojeda aprakstu iz vienas suņu šķirņu lapas, tik tiešām daudz kam nākas piekrist.
(Atļāvos iekopēt ar piebildēm, kā mums kopsavilkumā iet)

The Samoyed is gentle and dependable in heart and mind -- robust and spirited in body.

Jā, Yuki tiešām ir maiga dvēsele. Viņai nepatīk ne agresīvi citu suņu spēlēšanās veidi, ne manis nervoza raustīšana aiz pavadas, uz ko viņa reaģē ar vēl lielāku "neklausīšanos".

This playful dog enjoys vigorous outdoor exercise, especially in cold weather. Without such outlets for his energy, and without sufficient companionship to satisfy his sociable nature, he can be boisterous and destructive.

Enerģija. Izvēloties samojedu, biju gatava, ka man būs suns, ar ko ir jādarbojas, jāstrādā, ka tam būs nepieciešama gan fiziska, gan emocionāla nodarbinātība.
Ko novēroju - ja pirmās nedēļas Yuki bija vēl suņa bebis un viņu varēja nokausēt ar 20 minūšu izskriešanos bez pavadas, lai pēc tam kajefnīcas apmeklētāji teiktu - "Kāds jums mierīgs kucēns..", tad tagad tās jau ir 40 minūtes... Tā vien rādās, ar katru dzīves mēnesi pastaigas ilgums pieaug par 10 minūtēm. Izskriešanās suņu laukumā ar citu kucēnu pastaigas ilgumu samazina uz pusi.
Viņas aktivitātes līmenis jūtami aug, arī mājās. Bet vēl viens no iemesliem noteikti ir gaisa temperatūras drastiskā samazināšanās (jā, arī mums beidzot ir rudens! )

Samijspridzeklītis. Ļoti izteikti pēdējās nedēļas laikā sāku piefiksēt - ja viņai nav bijusi iespēja izlikt sevi skrienot mēli izkārušai (kā jau visām aktīvām šķirnēm), tad viņai kaut kas "aizveras" un viss, mums ir cits suns. Suns, kas uzvedās tā, kā nekad parasti neuzvedas.
...Lec virsū garāmgājējiem, arī bērniem. Lec virsū garām braucošiem koferiem, sieviešu rokassomiņām, iepirkumu maisiņiem. Kampj mutē jebkādus objektus un tad to pamet gaisā vēlreiz noķerot, piemēram, plastmasas maisiņu vai koka lapu. Mēģina ievilkt mani visās iespējamajās atvērtajās durvīs...kafejnīcās, fizētavās, māju pagalmos. Nedzirdēt saucienu uz vārdu, komandas. Vispār neko. Pēkšņi apstāties/apsēsties ar dziļdomīgu skatienu tālumā. Un vilkt. Daudz un ļoti.
Jā, zinu, viņai tā ir sava veida spēle, izlādēšanās, bet saimniecei - spiedoša kurpe uz varžacs.
Jā, zinu, ka mums ir jāsāk iet skoliņā un ar šo strādāt, jo izskatās, pati netikšu galā. Zinu, ka man ir jāievelk dziļa elpa, jāsaņem sevi grožos, nevis jāpaliek nervozai, jo suns to jūt un vēl vairāk māžojas. Bet man ir tik neērti citu cilvēku priekšā, kad viņa uzlec no mugurpuses garāmejošm cilvēkam, mēģina uzlekt un iekosties rokassomiņā vai gandrīz apgāž divgadnieku.
Mēģinu gan savākt sevi, lai spētu savākt savu suni brīžos, kad enerģija viņai plūst pāri malām un nezina, kur to likt, tāpēc uzvedas kā mauglis pilsētā.
Skaidrs ir viens - garais ceļojums un brīvdienas kopā ar suni mums iemācīja, ka nākošreiz mums ir jābūt organizētākiem ar kucēna noskraidināšanu pirms tāliem braucieniem, jo, notupot mašīnā tās 2-3h pēc kārtas, uz vakarpusi mums ir suns, kurš grib un ir gatavs darīt kaut ko, bet pats nezin ko, un no malas izskatās, ka izvedām pirmajā pastaigā lauku krancīti, kas mūžu ticis turēts pie ķēdes.

Kompānijas dvēsele. Sāku lēnām samierināties ar faktu, ka ne vien mans vīrietis ir sabiedrības dvēsele, bet arī suns. Tieku vilkta pie visiem cilvēkiem, bērniem un suņiem. Sākumā tas notika katrā pastaigā, nu jau tas ir tāds optional varians - brīžiem, kad aizkrīt ausis un ir nogribējusies pēc cilvēkiem. Jo ar mums jau nepietiek. Laikam darbs ejot garām cilvēkiem ar cītīgu uzmanības saukšanu Uz mani, neļaušana glaudīt katram garāmgājējam, aizrādīšana par suņa saukšanu klāt no attāluma (hei, kāda velna pēc kādam būtu jāsauc pie sevis mans suns?) ir devis augļus. Ja vien tās ausis neaizkristu.. Man kā cilvēkam, kas nav pārāk sabiedrisks, šis bija visai liels pārbaudījums. Vēl aiz vien pie tā strādājam, un apzinos, ka eju pret samojeda būtību. Bet uzskatu, ka jau tā daru daudz - suns tiek ņemts līdz uz teju vai visiem tusiņpasākumiem, apmeklē publiskas vietas - tā kā viņai ar to būtu jāapmierinās. Godīgi sakot, ņemot šīš šķirnes suni, pārliekais sabiedriskums bija tā lieta, kam vismazāk pievērsu uzmanību.
Protams, kādam ir arī suņi, kas ir mazāk tendēti uz svešiem cilvēkiem. Noteikti jāatsāk lasīt pixy blogs, ja pareizi atceros, viņai ar Keli sākumā bija līdzīga problēma...

Turpinājums sekos..

[karalislauva]

The Samoyed's attitude toward strangers varies from "Hi there! Come on in!" (often accompanied by enthusiastic jumping) to more conservative, yet sensible and polite. Most will bark to announce visitors, but that's the extent of their guarding inclination.

Viņa gan (paldies, Dievam ) nerej ne uz durvju zvanu, ne domofonu, ne trokšņiem kāpņu telpā uc. Bet tas tiesa, ka uz domofona zvanu reaģē, skrienot uz durvju pusi, asti luncinot ar -"Hei, kāds nāk ciemos!" izteiksmi. Pat ja tas ir tikai picas piegādātājs, kura laikā viņa tā pat tiek iespundēta citā istabā un pēc tam stāv pie ārdurvīm ar apvainoto sejas izteiksmi "Kā, kur palika?!"
Zinu, es te pārlieku piedēvēju antropomorfismu, bet reizēm šķiet tik reāli.

Samoyeds are usually good with other animals, but with strong chasing and herding instincts, they may take off after trespassing cats or wildlife. A securely fenced yard is a must.

Viņa ir uzaugusi ar daudz un dažādiem dzīvniekiem, kas no vienas puses ir labi. No otras - ne visi kaķi domā, ka viņa ir draugs. Bet no pirmās dienas, kopš ir ar mums, novēroju kaislību uz pielavīšanos un baložu vajāšanu. Kā arī, esot Sicīlijā, tika iztrenkāti visi bezpajumtes kaķi, kas tusēja dārzā zem krūmiem. Un ķirzakas, un gekoni. Un nekad neaizmirsīšu to gigantisko sienāzi (10 cm!), ko noķēra! Skaidrs ir viens - viņa nevajā kā upuri. Viņa nenogalina. "Medījums" tiek pēcāk palaists vaļā, lai atkal izbaudītu vajāšanas prieku. Kā mūsu kaķis... Cik nav peļu netīšām šādi palaidusi vaļā.. Domāju, ja viņa tiktu pie kāda lielāka zvēra, to "noganītu". Jo instinkts ir. Kad mēs spēlējam skriešanās spēli, viņa mēdz viegli ieķerties stilbos. Varbūt vērts apsvērt ganīšanas nodarbības adžiliti vietā?
Noteikti pie dabas krūts bez pavadas mūsu jaunkundze aizšausies kā bulta pakaļ stirnai vai zaķim... Pasarg Dies'.

One of the brightest and most sensitive of the spitz (northern or sled dog) breeds, yet still demanding and independent, Sammies need consistent leadership and early obedience training. They have a jolly "sense of humor" and often exhibit it when disobeying.

Pieprasīšanas riešana. Par šo jau kaut kur rakstīju, ka ir bijuši mēģinājumi, bet es mēģinu nocirst jau pašā saknē. Šis ir gandrīz (gandrīz, jo retumis mēdz tāpat vēl izsprukt) izskausts.
Šodienas pērle: parasti ņemam suni līdzi, kad ejam kaut kur vakariņot. Reizēm mums vēl pārjautā, kā suns uzvedas, vai labi. Apstiprinoši pamājam ar galvu. Jo līdz šim arī suns tiešām ir bijis klusa kā pelīte, mierīgi gulējis zem galda.. Bet šodien.. tas notika, kad viņa jau bija nedaudz uzvilkusies, jo saimniece taču vispirms gāja paēst, nevis ar suni uz parku. Zem blakus esošā galda bija nokritusi paliela maizes drupača. Viņa momentā devās drupačas virzienā, bet mana ērgļa acs jau bija noskenējusi perimetru un iespējamos kārdinājumus. Arī drupača nepaslīdēja garām nepamanīta. Es neļāvu vilkt tās virzienā, noliku komandā guli.. Viņa mēģināja lēnām, nemanāmi aizšļūkt pēc drupačas, bet arī tas tika pamanīts. Suns tika atvilkts atpakaļ zem mana krēsla. Tad viņa apgūlās un kādu brīdi hipnotizēja drupaču, līdz neizturēja un klusi ierējās. Es momentā, tik pat nemanāmi viņu sarāju, pakratīju aiz čupra (nē, nē, nekas vardarbīgs kā varētu izklausīties ) un pateicu Nē. Pietiek.
Un neuzkrītoši aizsitu drupaču prom.
Tagad domāju.. vai vajag tik bieži ņemt vispār viņu līdzi? Ņemam, jo varam. Jo šeit ir tik plašas iespējas, ka ar suni var iet gandrīz visur. Aptiekā, pie friziera, apģērbu veikalā (šeit gan nerunāju par luksusa veikaliem), grāmatnīcās, kafejnīcās, restorānos, picērijās utt. Izņēmums ir slimnīca un pārtikas preču, veikali, kas ir arī loģiski.

Kad cilvēki man jautā, kas par šķirni un saka, ka arī tādu gribot, bet tā nopietni - tad arī atbildu, ka neiesaku šo šķirni, ja sunim netiks izieta vispārīgā paklausības apmācība. Jā, tieši tik riebīga esmu. Tas, ka arī samojeds ir viena no tām daudzajām šķirnēm, kam vismaz kāda minimāla apmācība (kaut kas vairāk par Sēdi un Ķepu) ir vajadzīga, ir skaidrs kā diena. Skatos uz savu jaunkundzi un brīnos par tiem samiju saimniekiem, kas neko nedara ar savu suni. Personīgi es nemaz nevarētu citādāk, to jūtu kopš pirmās dienas, kad viņa ir pie mums.

Pēdējais teikums - "They have a jolly "sense of humor" and often exhibit it when disobeying" lieliski paskaidro visu! Jā, samojedu saimniekiem ir vajadzīga lieliska humora izjūta! Pēc notikušā jau ir viegli pasmieties, bet pašā notikuma karstumā tas vis smieklīgi neliekas.
Ar vien vairāk pieķeros K. Forda teiktajam:
Properly Trained A Person Can Be A Dog's Best Friend. Tā ir un ar katru neizdošanos redzu, cik man vēl daudz darba priekšā, un, pirmām kārtām, ar sevi.

Samoyeds are not Golden Retrievers. They have an independent mind of their own and can be manipulative. Some are willful, obstinate, and dominant (they want to be the boss) and will make you prove that you can make them do things. You must show them, through absolute consistency, that you mean what you say.

Kā jau visas ganu UN kamanu šķirnes, kas radītas, lai lielu daļa laika domātu pastāvīgi (par šo man viens labs pastāsts iz Amerikāņu samojedu grupas, bet tas lai paliek citai reizei), bet arī, lai pakļautos līderim (ganam, musherim)...arī tas ir jūtams. Ja es būtu uķi puķi ar viņu kā mans draugs, tad ātri vien mums izaugtu kaklakundziņs. Tā pat - manipulēšana mijiedarbībā ar stūrgalvību.
Vienīgais brīdis, kad viņa tā pa īstam 100% ir koncentrējusies uz to, ko dara, ka neredz neko apkārt, ir kad ejam uz parku. Tad viņa ne lec virsū vai mēģina vilkt mani pie garāmejošiem suņiem vai cilvēkiem, neinteresē atvērtas kafejnīcu un bāru durvis, pat baloži interesē nedaudz mazāk. Un velk...velk mani uz parku. Un es cīnos, labinos, stājos, draudu, ka iesim atpakaļ, vicinu kārumu gar degunu. Un viņa apstājas un atkal velk. BET. Ja es, redz, neiešu uz parku, bet pēkšņi netālu esot sākšu mainīt virzienu, nogriezīšos citā ielā...uhh. Tad viņa man parādīs velnu (sk. pāris punktus augstāk par maugli ) Sak, ja tu man tā, tad es tev šitā. Un protams, manipulējošais skatiens! Tur lai vairāk stāsta bilde. Nu kā tu vari pateikt Nē? Vai sarāt. Vai dusmoties. Grūti, ļoti grūti.



Man ir jāpārliecina, ka tas, ko gribu no viņas ir tas, ko grib arī viņa.. Kā ar saluki. Komandu izpildīšana mēdz būt ar aizturi un ar to lēno, domīgo skatienu - Vai tev to tiešām vajag. Vai tagad.
Bet vienmēr cenšos, lai komanda ir izpildīta, ja reiz tā ir izteikta. Un uzslava, pat ja ar nokavēšanos vai vilcināšanos.
Kā jau Danute teica - samojeds nav VAS. Komandu var izpildīt un var arī neizpildīt. Ievēroju, ka ilgāk par 5 reizēm pēc kārtas vienas un tās pašas darbības viņai apnīk. Mirdzošā degsme par kārumu manās rokās izplēn. Tad mainām un darām kaut ko citu, interesantāku.

The Samoyed barks a LOT, and some individuals have high-pitched, extremely piercing voices.

Kā jau augstāk rakstīju - Yuki, vismaz pagaidām, neizceļas ar īpašām vokālajām dotībām (nē, nu spalgs rējiens tas ir, ja salīdzina, teiksim, ar, rotveileru). Jā, viņa ierejās, kad spēlējas ar spēļmantām vai citiem suņiem, rej, lai aicinātu otru suni uz spēlēšanos. Bet šodienas pieredze ar drupaču tikai parāda, ka tas rejošais samojeds tur sēž kaut kur iekšā. Darbs, darbs, darbs, ja gribam klusu samojedu. Un gribam. Un kaimiņi arī noteikti grib.

***
Ceru, ka tas viss neizklausījās pēc plikas žēlošanās vai sūdzambībeles, bija domāts vairāk kā tāda faktu konstatēšana un manis pašas novērojumi. Nu, un drusku varbūt arī bija pažēlošanās. Bet ne par pašu suni, jo šķirnes izvēli es nenožēloju un samojeda temperamentam, un enerģijai teorētiski biju gatava (taču praksē ir citādāk - škrobējos uz mums, uz sevi, par savu nespēju pagaidām samenedžēt mūsu laiku ar suņa vajadzībām, lai būtu mums un sabiedrībai ērts suns.) Bet es cenšos mācīties no savām kļūdām.

[lailamasa]

Nu varu nomierināt, tu pilnīgi, kā par manu suni raksti, izņemot to, ka ir gatava ar visiem spēlēties, mums bija pretēji no visiem baidījās, un es arī sākumā bieži besījos, ka netieku galā un ka man ir mazs mežonis, bet ar pacietību un darbu ir jūtami uzlabojumi, viss jau nenotiek uzreiz. Vienīgi man Rufus jo lielāks aug, jo paliek lielāks guļava, mājā praktiski visu lielāko dienas daļu noguļ, par to man laikam jāpriecājas, lasot citu pieredzi.

Par to visu garāmgājēju apostīšanu, lekšanu uz tiem u.c., man liekas, ka tieši vajag biežāk iet uz cilvēku pilnām vietām, lai suns aprod, ka ļaužu ir daudz un ar laiku jau zaudē interesi par tiem, kas iet garām, nu mums vismaz tā bija, Rufusu uz pilsētu vedu ļoti bieži, kaut mums apkārt ir lauki, meži un grāvji, bet es smejos, jāmācās uzvesties uz ielas, tā kā ejam regulāri. Nezinu vai jau māci, bet es domāju, ka vajag jau strādāt pie komandas Blakus (mums ir Smuki), Rufusam nu pat jau ļoti labi strādā šī komanda un līdz ko redzu, katuvojas kārdinošs objekts, tā ir Smuki un uzmanība uz mani.

[Spigana]

Dikti interesanti apraksti pa punktiem, paldies! Nezināju, ka samojediem ir arī ganīšanas instinkti un par riešanu ar esmu pārsteigta - man tieši bija palicis iespaids, ka samojedi ir klusie suņi.
Kucēnu skoliņu gan novēlu drīzi atrast, bet ne tāpēc, ka suns būtu neaudzināts (man jau jebkurš suna, kurš mierīgi pie vakariņām guļ zen galda šķiet labas uzvedības kalngals ), bet Tevis pašas sirdsmieram, vismaz man galvā daudz ko salika pa plauktiņiem.

Yuki izklausās pēc mega forša suņa, nevaru vien sagaidīt, kad beidzot atbrauksiet.

[karalislauva]

Lailamasa,
Jā, jau mācās Blakus, ko viņa saprot un bieži izpilda. Bet tad, kad aizkrīt ausis un velk, es varu iet ieskrieties ar savu Blakus.

Spigana
Man pašai arī šo rakstot, viss palika pārskatāmāk - ir taču vieglāk, kad viss uzrakstīts, nevis galvā kūļājas simts un viena doma un nezinu, ar ko sākt strādāt. Ja arī likās, ka tik daudz kas mums vēl neiet, izrādās - viss nav tik melns kā mālēju.
Skoliņu noteikti vajag! Ne vien, lai koriģētu manu nepareizo reakciju uz viņas selektīvo dzirdi un vilkšanas lēkmēm, bet arī labs iemesls satikties ar citiem kucikiem. Šī nu mums problēma - atrast foršus spēļu biedrus, kuri negriež zobus vai nemēģina izvarot.

Nezināju, ka samojediem ir arī ganīšanas instinkti un par riešanu ar esmu pārsteigta - man tieši bija palicis iespaids, ka samojedi ir klusie suņi.

Ir, ir. Oriģināli samojedi bijuši gan kamanu suņi, gan ziemeļbriežu gani.
Ar viņiem arī mūsdienās var nodarboties ar šo, piedalīties ganīšanas sacensībās. Šeit pāris bildes ar samijiem uzdevuma augstumos, gan ar aitām, gan kazām, gan - kas visvairāk pārsteidza - ar zosīm (!)


šādi Yuki izksatās, kad vajā "objektu"





Un te ļoti izteiksmīgs zīmējums, kā droši vien izskatās samojedi pildot vienu no saviem oriģinālajiem pienākumiem - ziemeļbriežu ganīšana


Par riešanu - Danutes meitenes ir visai runātīgas! Taču vairākkārt esmu satikusi samijus, kas nerej un nebrīdina saimniekus par atnācējiem, vien klusi paluncina asti.

***
DIY un Recycling.
Par vienu no viņas mīļākajām rotaļlietām ir kļuvusi pavisam vienkārša uzparikte: mana zeķe (kuru viņa pamanījās nozagt un sacaurumot papēdi ) ar tajā ieliktu, gandrīz nodīrāto pīkstuļbumbu, kura citādāk būtu nonākusi atkritumos. Tad nu viņa to pluina, pamet gaisā, vicina, zelē, nes man, lai aizmetu, demostratīvi nometot pie kājām, vai ar izaicinošu skatienu aicina uz vilkšanos (ko reizēm arī patēloju, jo zeķes audumam tomēr savas izturības robežas un viņai vēl nav nomainījušies piena zobi). Kas to būtu domājis, ka kucēns manī atver radošo domāšanu!
PS. Zeķe nolaupīšanas brīdī bija tīra.
PPS. Tagad sapratu, ka ir jāsāk slēpt visas zeķes un arī ņemšana līdzi aši ieskriet veikalā, kur ir stends ar zeķēm/zeķubiksēm viņas acu augstumā, var beigties slikti... zeķubiksēm (un manam maciņa saturam).

Otrs mans "atkārtotas lietošanas" objekts, iedvesmojoties no internetā redzētajām bildēm ar suņu ēdamtraukiem ēšanas ātruma samazināšanai, ir kēksu silikona cepamā forma, ko citādi būtu metusi ārā, jo tā savu mērķi nepildīja godam -
lieliski kalpo kā Yuki pagaidu ēdamtrauks



Oftopikam, skatoties bildes ar mūsdienu samiju ganīšanas treniņiem, atradu šādu interesantu linku http://www.zensurweb.com/dogs/aboriginal/aboriginal.htm

Neīstenojies (?) projekts par primitīvo samojedu asiņu piejaukšanu mūsdienu samojediem, lai tie nezaudētu oriģinālo temperamentu, instinktus un uzlabotu vispārējo veselību, kas no vienas puses, būtu bijis labs projekts, no otras - šādi taču nav iespējams izsekot priekšteču līniju.

Par ietiepību. Šodien viņa izdomāja, ka leks virsū katram, garāmejošam sunim ar akrobāta cienīga lokanību. Un komandas Guli vietā labāk tomēr dos ķepu. Garlaicīgi mums nav.
Bet, viņa ir arī īsts mīļuma iemiesojums. Tas, kā tiekam modināti no rīta - uzstutējoties ar priekšķepām uz gultas malas, mēģinot nolaizīt seju, ausis pieglaududi, luncina asti kā propelleru. Un tad tie brīži, kad viņai gribas mīļoties...pienāk pie kājām, pieglaužas, luncinās, atkal nolaistas ausis, un tad nogāžas gar zemi un grib, lai paglauda vēderu. Tajos brīžos varu paņemt viņu klēpī un ieskāt, čamdīt, bužināt, ķemmēt, darīt jebko. Un, kad pārnākam mājās - ak, kas par priekiem! Kaut vai tikai biju izgājusi uz īsu brīdi miskasti iznest.
Aug sune izmēros un pieaug arī mīlestība pret mums. Un tajos brīžos es nodomāju - kā es varēju iztikt bez sava suņa šos 10 gadus?

[ash]

Dikti interesanti apraksti pa punktiem, paldies! Nezināju, ka samojediem ir arī ganīšanas instinkti un par riešanu ar esmu pārsteigta - man tieši bija palicis iespaids, ka samojedi ir klusie suņi.
Kucēnu skoliņu gan novēlu drīzi atrast, bet ne tāpēc, ka suns būtu neaudzināts (man jau jebkurš suna, kurš mierīgi pie vakariņām guļ zen galda šķiet labas uzvedības kalngals ), bet Tevis pašas sirdsmieram, vismaz man galvā daudz ko salika pa plauktiņiem.

Tā personīgi es pazīstu tikai Danutes pūkulāčus, un man viņas liekas īstas sabiedrības dvēseles un pilnīgi noteikti ne klusie ūdeņi.

Yuki izklausās pēc mega forša suņa, nevaru vien sagaidīt, kad beidzot atbrauksiet.

[ingo]

Zinu vēl dažus samojedus, nekādi klusie nav

[karalislauva]

ash
Tā personīgi es pazīstu tikai Danutes pūkulāčus, un man viņas liekas īstas sabiedrības dvēseles

Nu ja - kā īstam arī samojedam jābūt!

[ash]

.. kā tiekam modināti no rīta - uzstutējoties ar priekšķepām uz gultas malas, mēģinot nolaizīt seju, ausis pieglaududi, luncina asti kā propelleru...

mīļi protams, bet es vēl vairāk mīlu to, ka mūsus suņi (abi ) no rītiem mūs nemodina! ja nu vienīgi mēs brīvdienās uzrīkojam megagulēšanu līdz pusdienlaikam, tad gan klusi piezogas pie gultas un paskatās, vai tiešām necelsies? bet pa lielam - guļam kā lāči.

[ingo]

Man patīk kā japāņu špiciņš modina- tikai tad, kad darba dienu rītos ieslēdzas radio, ielec gultā un sāk ar purniņu bakstīt. Un tikai mani, nevis vīru, jo es ceļos 10 min.agrāk

[lauva]

.. kā tiekam modināti no rīta - uzstutējoties ar priekšķepām uz gultas malas, mēģinot nolaizīt seju, ausis pieglaududi, luncina asti kā propelleru...

mīļi protams, bet es vēl vairāk mīlu to, ka mūsus suņi (abi ) no rītiem mūs nemodina! ja nu vienīgi mēs brīvdienās uzrīkojam megagulēšanu līdz pusdienlaikam, tad gan klusi piezogas pie gultas un paskatās, vai tiešām necelsies? bet pa lielam - guļam kā lāči.

Jā,mēs ar varam gulēt uz nebēdu, ja nu kāds kādu ceļ augšā, tad tā esmu es. Mums no rītiem ir teātris ar celšanos, jo Resnais ir "vēl 10min ilgāk" čalis.

ingo un ko pārējie? Krāčuļo vai paši par sevi ņemas,kāmēr jūs vēl guļat?

[karalislauva]

Nē, nē, tas nebija domāts tā, ka mēs ceļamies augšā, jo viņa mūs uzmodināja. Mēs paši mostamies agri, lielākoties, pat svētdienas rītos, un tad tas tāds bonuss rīta modinātājpulkstenim. Plus, kuciks tak tomēr nevar turēt 10h vai ilgāk čuru sevī un jāceļas tā kā tā. Bet, ja mēs gribam pēc tam pasnaust, mierīgi, viņa dara tāpat.

[ingo]

[quote="

ingo un ko pārējie? Krāčuļo vai paši par sevi ņemas,kāmēr jūs vēl guļat?[/quote]

Punduršpiciņš Teo guļ pie mums gultā, cik ilgi mēs, tik arī viņš (vienīgi, ja dikti steidzami vajag laukā, tad sāk pa mums skraidīt). Kad Vasa sāk bukņīties, tad viņš arī steidzas dot rīta bučas. Vilku špics Greisa nekad nemodina. Vienīgi brīvdienās, ja viņasprāt, par ilgu guļam, tad "nemanāmi" iekārtojas kājgalī un laimīgi sūt līdz ar visiem

[ash]

kuciks tak tomēr nevar turēt 10h vai ilgāk čuru sevī

oponēšu - var gan. mana madāma šobrīd jau 9 h mierīgi iztur. redziet, vakari ir vēsi un pēc 9iem iet ārā ļoti negribas, it sevišķi ja pa dienu ir noskrējusies, tad jau liekas uz nakts čuču. ja saimniece grib iet laukā, aukstumā - lai iet viena pati, madāma uz sedziņas... un līdz 6-7 no rīta mierīgi guļ. šajās brīvdienās nogulēja arī 11 stundas un nebija peļķīte, vienīgi no rīta gan dikti steidzīgi jāizlaiž ārā, tur katra sekunde svarīga.

[Māra]

Pievienošu te saluki bōnusu - kucēnu izturība šai ziņā. Rūsa vēl bija mazs, man bija rota vīruss vai tml, kur pat pakustēties nevar, kur nu izvest suni... Un Rūsa ar mani gultā nogulēja, baidos sameloties, bet tuvu 20h bez tualetes, jo vīrs nebija mājās, lai izvestu... Var jau būt ka te nostrādaja suņa ņuhs par saimnieka pašsajūtu un saprata, ka nekas nespīd. Jebkura gadījumā - paldies viņam pa šo!
Bet nu es nesaku riskēt, protams, katram sunītim savas spējas un ja nav vajadzības marinēt, priekš kam.