by Spigana » 06 Oct 2016, 01:03
Es šādā situācijā ņemtu kinologa konsultāciju, lai atbrauc, novērtē situāciju un iemāca, kā šādā situācijā labāk suni audzināt. Un mācīt šo noteikti uzreiz vajadzētu arī bērniem - kā ierādīt sunim viņa vietu, nevis slēpties istabā. Man bērnībā laukos ļāva tā slēpties no lielā, draudzīgā suņa, kas leca virsū un man bija bail, vēlāk ar to bija ļoti grūti sadzīvot.
Savukārt mans neeksperta viedoklis - kucēns sev pieprasa uzmanību un nesaprot, ka dara pāri citiem. Kad mans suns bija pavisam maziņš, es skaļi un aktīvi izrādīju to, ka man sāp katru reizi, kad viņa man iekoda (man gan nekad nebija tik traka situācija), skaļi "īdēju", teicu "au" utt. Un pēc iekošanas momentā pārtraucu spēlēties ar viņu uz brīdi. Bet noteikti nevajag vispār ignorēt košanu.
Bļaušanu mašīnā (man vispār ir ļoti vokāls suns un viņai dikti patīk pīkstēt, īdēt un gaudot) sākumā mēgināju ignorēt, bet ātri atklāju, ka uz manu suni ignorēšana pārāk labi nestrādā. Un, protams, nav vērts uz viņu bļaut vai aizrādīt, jo kucēns vienkārši nesaprot par ko. Es šo atrisināju tādējādi, ka mašīnā bļaujošam sunim rādīju kārumiņu, kuru atdecu tikko kā viņa apklusa un dikti slavēju, plus slavēju katru reizi, kad viņa apklusa pati no sevis.
Bet vispār mans suns mašīnā bļāva kādus pāris mēnešus un pēc tam diezgan strauji noklusa bez īpašas apmācības maiņas un atzīstos, ka es arī tii cītīgi suni neradināju pie braukšanas mašīnā. Toties palīdzēja tas, ka sākumā suni vedu tikai un vienīgi uz vietām, kur viņa uzreiz pēc izkāpšanas no mašīnas varēja izklaidēties - skriet ar citiem suņiem, dauzīties. Ātri izveidojās pozitīvā asociācija, ka braukšana mašīnā nozīmē došanos uz kādu labu izklaidi.
Atgriežoties pie košanas - manam sunim šo procesu diezgan palīdzēja saprast tas, ka viņu laidu dauzīties kopā ar viņas māsu, kurai bija raksturīgas brutālākas spēles metodes, attiecīgi manējā ātri iemācījās, ka kost ir sāpīgi. Varbūt jums ir iespējas socializēt kucēnu ar kādiem drošiem (sapotētiem) suņiem? Noprotu, ka ar audzētāju jums dikti nepaveicies, bet varbūt var dabūt kontaktus metiena citu kucēnu saimniekiem un ļaut kucēniem kopā paspēlēties?
Un vēl - ja rakstāt, ka vīru suns respektē un viņam nekož, ir vērts padomāt, kā atšķiras vīra attieksme un uzvedība pret suni, iespējams, ka viņš ir pratis sunim ierādīt vietu un citi mājinieki varētu rīkoties līdzīgi.
Bet vispār - vēlu izturību ar sarežgītu kucēnu un maksimāli ātri risiniet problēmu, talkā aicinot profesionāli. Un bērniem māciet, ka slēpties istabā nav risinājums, būs ļoti grūti dzīvot ģimenei, ja bērniem būs bail no gimenes suņa.