Felix_PS wrote:Jā, tas, ko es daru, skaitas fermeru darbs, līdz ar to darba stundas ir līdz 51 (ja pareizi atceros) nedēļā, man gan ir tikai 48 oficiāli, turklāt par strādāšanu brīvdienās nav nekādas piemaksas. Tāpat uz mani neattiecas sarkanie datumi. Jauki, ne? Mans draugs (Šveices vietējais) to sauc par vergu darbu. Un ja godīgi, es nezinu cik ilgi es vēl izturēšu sešas dienas nedēļā būt darbā sešos no rīta.
Bet man ir iespēja darīt to, kas patīk, Latvijā neeksistējošā lauciņā, kas arī citviet Eiropā vēl ir diezgan reti sastopams. Un man tik ļoti patīk Šveice.
mjā, diezgan skarbi...
Vienu vasaru sanāca apsekot laukus un mežus - shēma vienkārša - iedod kaudzi ar vietām, fiksēta samaksa par katru, nevienam nerūp kad un ar ko turp brauc, ka tik diennakts gaišais laiks, lai var safotografēt. Tad nu es tur brīžiem no saullēkta līdz saulrietam ņēmos
No rīta pamodos, vieglas brokastis, hops uz pirmo punktu, pa dienu protams pusdienas un kāda atvēsinoša pelde, bet pēdējais punkts jau līdz ar krēslu. Vakariņas, alus pie vakariņām, doma par vēl vienu alu un paspēlēšanos ar telefonu (ziņas, forumi, soctīkli) parasti beidzās ar aizmigšanu 10 min laikā
BET! kaut arī tas darbs man ļoti patika, tāds režīms bija izturams 3 dienas. Ceturtajā jau sāku aizmirst instrumentus un pieļaut citas aizmāršības kļūdas, tāpēc nevienu braucienu netaisīju ilgāku par 4 dienām. Atgriežoties biroja darbā (kur gan reti pavadu vairāk kā 5 stundas) pirmās dienas bija kā ogu maize - nekož dunduri, sēdi pie datora, malko kafiju ar pienu un "maidzi klaviatūru", bet pēc 4-5 dienām birojā atkal gribējās mežā
Tā nu visu vasaru pārmaiņus bija birojs/meži un biju apmierināts kā zilonis - citi iet pārgājienos un pat maksā par dalību tajos, es visu dienu nodzīvoju staigādams/braukādams pa mežiem/laukiem, un par to vēl samaksā
Mācību guvu tādu, ka lai cik ļoti patiktu darbs, visu vajag saprātīgā daudzumā.