Neliels atskats uz Mio slimošanu. Tā kā pie vetārsta Mio veda Dāvids, nevis es, tad pirmajā vakarā lāga nesanāca man ievākt visu info par to, kas un kā ar Mio, man atstāstīja tikai lielos vilcienos, ka jādzer antibiotikas. Vēlāk uzzināju, ka Mio bija akūts bronhīts, rentgens uzrādīja palielinātus bronhus un vetārste izteica versiju, ka Mio peldoties tai dīķī ir ierāvusi ūdeni plaušās un tādējādi dabūjusi kādu infekciju. Drusku vēlāk gan sāka apslimt arī citi suņi, tā ka pastāv iespēja, ka infekciju bija sadabūjusi arī kur citur un ir kaut kāda minimāla iespēja, ka jau sacensībās Paņevežā nejutās pavisam vesela un tāpēc ārdījās apkārt.
Ļoti gan tam neticu, bet kādā grūtākā brīdī jau var izmantot visādus attaisnojumus sevis mierināšanai, jo vispār man pēdējā mēneša laikā ir sajūta, ka es kaut ko globāli daru nepareizi ar sava suņa audzināšanu un man nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir un kas man būtu jāmaina.
Jau iepriekš rakstīju, ka biju drusku cerējusi uz to, ka pa brīvdienām šis tas sakārtosies pats no sevis, jo agrāk Mio ir palīdzejis tas, ka paņemam pauzi. Šoreiz sanāca tā, ka mums ar Dāvidu ieplānojās brauciens uz Normandiju, bet Mio pa šo laiku dzīvoja pie radniecīgajiem raseliem (par laimi uz to brīdi, kad Mio aizbrauca prom, viņa jau bija praktiski atveseļojusies; pirmajās dienās bija tā, ka sapriecājoties vai sarejoties Mio atvēma caurspīdīgu šķidrumu, man jau nojucis skaits, cik bieži dīvānu dabūju tīrīt).
Cerēju, ka atbraukšu atpakaļ un dabūšu noilgojušos suni, kas nevar vien sagaidī, kad dabūs manu uzmanību, bet figu. Kad aizbraucām pakaļ Mio, viņa ar mums knapi apsveicinājās, pat Keiko izrādīja lielāku sajūsmu par mūsu atbraukšanu. Un par došanos mājās Mio pavisam apvainojās, jo vedam tak prom no rotaļu biedriem. Pirmajā vakarā un rītā gulēja gultā prom no mums, tuset nenāca, pat kārumus no rokas neņēma, vakariņas un brokastis neēda, bet tikai mēģināja savu gaļu sargāt no kaķa.
Pēc dienas spītēšanās gan nomierinājās un sāka gan ēst, gan līst klēpī, mājās arī trikus atsāka pildīt un nupat jau izskatījās, ka viss diezgan forši. Pirmajā vakarā vēl sanāca tā, ka Dāvids ar Mio uz mežu viens pats aizbrauca, Mio esot uzvedusies perfekti un nekur prom nedauzījās. Es jau tīri sapriecājos, ka nu jau laikam ir atpakaļ vecais režīms un vakar uz mežu aizbraucām visi kopā. Kā tad! Mazā Pakaļa iemanījās divreiz aiztesties mežā un nenākt atpakaļ un pilnai laimei vēl abas reizes pēc tam, kad es biju rūpīgi notestējusi to, ka Mio klausa komandām un glīti nāk atpakaļ pēc komandas. Saslavēju un bums - mans suns ir kaut kur aizskrējis mežā. Un principā mēs šitā dzīvojam visu laiku - treniņos viss strādā lieliski, sacensībās nulle; vienu dienu mežā man ir paraugsuns, otru dienu piepeši ieslēdzas kurlums; vienu brīdi viņa ir pats uzmanības iemiesojums, otru brīdi nekas neinteresē. Un tās maiņas ir absolūti neprognozējamas, man nekad nav pat aizdomu, ka tūlīt mans suns atkal kaut ko izspēlēs.
Bet principā man īsti nav skaidrs, kur ir mūsu problēma un kā risināt pakaļisma sindromu. No vienas puses ir brīži (un tādu laikam tomēr ir vairākums), kad Mio lieliski strādā un klausa, ir sajūta, ka mums tomēr ir kontakts. Un tad piepeši viņai galvā kaut kas pārslēdzas un man vairs "nav" suņa, ne viņai vairs interesē manas komandas, ne spēles, ne kārumi. Un man pat īsti nav skaidrs, vai es kaut kur esmu salaidusi dēlī Mio audzināšanu vai tomēr te vairāk spēlē šķirnes iezīmes un raksturs. Tā nu i sēžu un nesaprotu - man jāsamierinās ar to, ka suns tāds ir un raksturu nelauzīs tak, vai tomēr jāmeklē kļūdas audzināšanā.