Šonedēļ man mājās ir divi suņi - mamma aizbrauca ceļojumā un man auklēšanā palika Dobija. Šis ir sanācis negaidīti labs tests tam, ka būtu dzīvot ar diviem suņiem un secinājums ir patīkams - tas nav tik grūti, kā man būtu šķitis. Grūtākā daļa ir tā, ka Dobija nav radināta sekot mūsu ikdienai un ikdienā dzīvo citādā rutīnā, attiecīgi mums ir daudz domstarpību par to, kā lietām būtu jānotiek, bet kopumā divi suņi tomēr ir forši. Vieslielākais prieks par to, ka piepildījās manas cerības un Dobija patiešām izklaidē Mio un Mio šais dienās ir jauki nodarbināta un mazāk nogribējusies izklaides. Īpaši uzkrītoši tas ir tāpēc, ka gan vakar, gan aizvakar visu dienu lija un abas jaunkundzes atteicās doties ārā no mājām. Normāli Mio pēc šādām divām dienām juktu prātā un grieztu māju riņķī, bet šoreiz mierīgi guļ savā vietā vai paspēlējas ar Dobiju, kad nu uznāk vēlme.
Ciktāl lietas grozās ap suņu tusiņu un domu par diviem suņiem, viss ir forši un man šonedēļ ir krietni samazinājušās šaubas par to, vai es tiešām tikšu galā ar diviem suņiem un vai man tiešām vajag saluki. BET. Kad piekritu auklēt Dobiju, biju domājusi, ka pēc tam būs grūti pieciest trako Mio, jo Dobija tak ir tāds jauks, maigs sunītis. Realitātē viss ir pilnīgi otrādi un es piepeši sāku saprast, ka man patiesībā ir lielisks, audzināts un uzvedīgs suns, kas gatavs ar mani sadarboties. Vislabāk šo raksturoja Dāvids, paziņojot, ka Mio ir jauka, jo vismaz nav tik uzbāzīga.
Dobija nudien ir ļoti uzmācīga, nemitīgi lien virsū, prasās klēpī, lec virsū un nekā neliek mieru. Piemēram, ja Mio guļ dīvānā un kāds apsēžas, Mio lielākoties reaģēs tikai tad, ja viņu sāks glaudīt, savukārt Dobija uzreiz lec kājās un lien klēpī, bez viņas nedrīkst notikt absolūti nekas.
Uzmācību jau vēl varētu pieciest, bet daudz briesmīgāk ir tas, ka Dobija ir pieradusi celties kādas stundas 3 agrāk, nekā es un tā kā viņas būra apmācība ir tikai sākumstadijā (pie manis gan ēd, gan naktī guļ būrī, bet mierīgi tur uzvesties vēl neprot), tad rīta modināšana ir iespaidīga. Dobijai gan ir maigāka balss, nekā Mio, un viņa vismaz nekviec pa visu māju, bet vienalga pīkstēšana mūs modina un es pa šīm 4 dienām esmu pārvērtusies par zombiju. Pie kam, Dobijai bez balss ir arī superierocis - viņas aste. Kad Dobija sāk zvetēt savu asti, man uz kājām paliek zilumi, no segām tiek izpurināti putekļi un mēness orbītā droši vien domā, ka šamiem sūta morzes kodu. Un tā kā Dobijai ir metāla būris, tad pat brīdis, kad viņa no rīta ir priecīga un vicina asti, ir baiss un mani pamodina, jo tas būris skan pa visu māju un izklausās tā, it kā viņa mēģinātu izlauzties. Pirmajā rītā pamatīgi nobijos, ka Dobijai tik šausmīgi netīk būris, ka viņa ārdās un mēģina tikt ārā, pielecu kājās, skatos - nē, sunītis tikai priecīgi luncina asti, gaidot, kad tad es beidzot modīšos.
Dobijas būra piedzīvojumiem gan ir arī kāds labums - es līdz šim nevarēju izšķirties, vai savam saluki gribēšu auduma vai metāla būri un visu laiku tā kā sliecos vairāk uz metāla variantu ar argumentiem, ka to nevar saplēst un caur restēm vieglāk kārumus barot. Bet pēc tā, cik skaļš ir Dobijas būris un cik smagi ir viņu staipīt augšā lejā (ir saliekams, bet slinkums tak salikt tikai, lai uznestu uz otro stāvu), ir skaidrs, ka saluki noteikti tiks pie auduma būra.
Rītvakar man ar Dobiju jāiet uz viņas paklausības skolu, ko mamma ar Dobiju apmeklē reizi nedēļā, tad varēšu turpināt stāstu par Dobijas apmācību, kas ir atsevišķa ieraksta vērts pasākums.
Savukārt svētdien mums bija tusiņš ar radniecīgajiem raseliem un buldogu un man beidzot bija kamera līdzi. Tas, ka Dobija tādā barā netusēs, bija diezgan skaidrs, no cilvēkiem drusku bēga un buldogam šņakstināja zobus, kad šamais līda pie pēcpuses (jaunskungam hormonu laiks un jāatzīst, ka viņš ballītē pa ģīmi dabūja no visām trim dāmām, bet vienalga šamam nepieleca). Bet pārsteigums man bija par to, ka Dobija tak ir ātra! Viņa reāli skrien ātrāk par Mio, ko es nebiju gaidījusi, jo sen nebiju redzējusi maza izmēra suni, kas spētu noskriet Mio. Tiesa gan, Dobijas mazais izmērs patiesībā ir mānīgs - viņai ir traki garas kājas un patiesībā jau viņa ir lielāka par Mio, nekā sakumā šķiet.
Tas lieliskais mirklis, kad suņi paši perfekti noguļas bildei.
Pajoļsejas
Tipisks rasels ir tipisks. (Ak, un kāda medusmaize manām ausīm bija šai brīdī no radiem dzirdēt, ka Mio jau nu gan neko tādu neatļautos.
)